Partly cloudy 16.1 °C
C. 19.09
Muntis, Verners
SEKO MUMS
Reklāma
Ieva Akuratere: "Kopā ar Aivaru Hermani esam radošā gara radinieki, mūsu krāsainā, tēlainā, filozofiskā un simboliskā pasaules uztvere tik tiešām ir līdzīga."
Ieva Akuratere: "Kopā ar Aivaru Hermani esam radošā gara radinieki, mūsu krāsainā, tēlainā, filozofiskā un simboliskā pasaules uztvere tik tiešām ir līdzīga."
Foto: Publicitātes

1. augustā Latgales vēstniecības GORS Mazajā zālē koncertā "Vēlēšanās" dziedātāja Ieva Akuratere kopā ar ģitāristu un komponistu Aivaru Hermani klausītājus iepriecinās ar dziesmām no jaunā, pavasarī klajā nākušā albuma "Ceļš".

Reklāma

Šis ir jau trešais abu mākslinieku kopīgais albums – 1990. gadā mūzikas un mākslas festivālā "Bildes" Ieva Akuratere un Igo pirmatskaņoja Aivara Hermaņa dziesmu ciklu "Klusums starp mums", tam sekoja mūzikā iedzīvinātie Linarda Tauna dzejoļi "Plīvošana ar pilsētu" (1997), un 2018. gadā jau ar pašas Ievas Akurateres vārdiem tapa dziesmu cikls "Vēlēšanās".

Kāds, sasniedzot publikas sirdis, ir jaunā albuma dzejas un mūzikas ceļa gājums, kāds ir "Pērkona" laiks pēc tās līdera, komponista Jura Kulakova aizsaukšanas Mūžībā, "Kultūrzīmes" jautāja dziedātājai un dziesmu tekstu autorei Ievai Akuraterei.

Ieva Akuratere.

– Kāds ir jūsu jaunrades ceļš kopā ar Aivaru Hermani?

I. Akuratere: – Esam radošā gara radinieki, mūsu krāsainā, tēlainā, filozofiskā un simboliskā pasaules uztvere tik tiešām ir līdzīga. Nu kopā esam radījuši jau četrus albumus. Pirmais aizsākās pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem, tā bija brīnišķīga sadarbība ar Igo un viņa dzeju, tad turpinājās Linarda Tauna pasakaino tēlu pasaulē, un samērā nesen Aivars manī iedvesa ticību, ka arī es varētu apzināti, gluži kā uz pasūtījumu, uzrakstīt dzeju veselam albumam. Tiesa, arī līdz tam dažām dziesmām esmu sarakstījusi vārdus, bet tas vairāk notika iedvesmas vilnī, līdz šim nebiju uzskatījusi, ka varētu piederēt tiem, kuri dzejošanā spēj sēsties pie rakstāmgalda un to paveikt kā darbu. Aivars deva man savu uzticību, ka to spēju, un tas arī īstenojās. Šis ir jau otrais albums ar maniem dzejoļiem, pirmais bija "Vēlēšanās", arī toreiz gandrīz visas dziesmas bija ar manu dzeju.

– Laiks rit, un jūs esat ceļā…

– Jā, tāpat kā ceļā esam mēs visi, turklāt šajā ceļā neesam vieni. Mums ar Aivaru ir tā laime koncertēt gan kopā, gan atsevišķi, vasarās ar brīnišķīgiem māksliniekiem vairāki koncerti ir teju katru nedēļu. Reizēm man jautā: kā satiekat tos, ar kuriem spēlējat kopā? Mēs esam no tiem mūziķiem, kuri spēlē kopā ar saviem draugiem, un mūsu satikšanās notiek koncertos. Tā ir iespēja gan radoši veidot jaunas programmas un dziesmas, gan braukt uz koncertiem un tur satikties atkal un atkal. Visi sastāvi ir mīļi, bet, satiekot Aivaru, esmu vienkārši laimīga, tad kopā ar skatītājiem varam izbaudīt tieši to nišu, žanru un nianses, kuras esam izauklējuši un radījuši divatā.

– Kāds būs koncerts "Gorā"?

– Uz Rēzekni brauksim ar vislielāko prieku, uzskatu, tieši tur koncentrēta Latgales inteliģence un tas ir radošo izpausmju centrs. Ļoti gaidu šo tikšanos ar Latgales cilvēkiem, itin kā sajūtu, ka jaunā albuma vēstījums Latgalē varētu skanēt ar vēl dziļāku jēgu.

Koncertu izdaiļos arī mans dēls Matīss Akuraters, kurš spēlēs perkusijas, un viens no pamatinstrumentiem būs indiešu bungas tabla, tās dod ritmisku, meditatīvu, turklāt polifonisku perkusiju skaņu. Dzīvais perkusiju skanējums koncertos ir īpaši būtisks, ar to mūzika iegūst īpašu lidojuma un ritmiskuma sajūtu. Aivarā Hermanī, lai cik viņš būtu lirisks un poētisks, ir stipra arī asins dzīsla, nedaudz tāds kā latino pulsējošais ritms, visos skaņdarbos šī viņa slēptā kaislība dod ritmisku pulsāciju. Dzīvas perkusijas klausītājam palīdz to izbaudīt, pat mums pašiem, tajās klausoties, kājas teju pašas cilājas un reizēm gribas arī padejot, ne tikai dziedāt!

– Par ko stāstāt "Ceļā"?

– Albums ir kā kopsavilkums par dzīves ceļojumu, turklāt dzejoļi pauž tādu kā simbolisku nojautu, ka arī ceļa turpinājums varētu būt interesants, pat vēl interesantāks par noieto. Protams, runa nav tikai par mums pašiem, gribētos, lai ikvienam piemistu spēja tam ticēt un paļauties. Šajā kopumā iekļāvām arī dziesmu, kuru iesākumā rakstīju, ar pateicību domājot par brīnumu, ka pasaulē ir draugi, cik viņi būtiski un dārgi, cik daudz viņi mums dod. Tomēr pamazām šī dziesma kļuva kā veltījums Jēzum Kristum, radīta tajā vienkāršajā, gaišajā, mīļajā, sirsnīgajā veidā, kā to reiz man mācīja vecmāmiņa.

Reklāma
Reklāma

Abi ar Aivaru jau sen esam sajutuši, ka mums ir ļoti līdzīga garīgi filozofiskā, eksistenciālā uztvere, un, tiekoties ar mūsu draugu mācītāju Gintu Kronbergu, kurš vada latviešu draudzi Oslo Norvēģijā, sapratām, ka varētu kopīgi mēģināt radīt dziesmas, kuras būtu veltītas Dievam un garīgām vērtībām. Šīs dziesmas ir mūsu vēlēšanās dalīties ar savu brīnumsajūtu, atklājot savu pasauli kādam, kuram, iespējams, tā var būt līdzīga, ierosinot kādu doties līdzi mūsu mīlestības uztverei. Tiesa, mūsu kopdarbs vairāk ir aicinošs, nevis dogmatisks, tāds, kurš ar didaktiskām norādēm noteiktu, kā tieši jādara un kāds varētu būt vienīgais ceļš.

Jaunās dziesmas radušās pēdējo piecus gadu kopīgā darbā, un mūsu albums nāca klajā tieši manā dzimšanas dienā, 22. aprīlī. Tiesa, tas netika plaši reklamēts, šoreiz izpalika liels un skaļš atklāšanas notikums, bet dziesmas ar lielu prieku sagaidīja mums tuvie melomāni, mūsu mūzikas zinātāji un sapratēji. Kopš pavasara dziedāts jau daudz, un koncertos klausītājiem šīs dziesmas patīk un tos uzrunā.

– Jūs bieži braucat koncertēt, un klausītāji jūs ļoti gaida. Ko publika šajos laikos grib dzirdēt?

– Dziesmas skan, caur daili un poēziju tiek pacilāts un iepriecināts cilvēka gars un dvēsele. Tas man ir ļoti svarīgi. Mani saviļņo dziedāt arī mazās vietiņās, mazās zālēs dziļos laukos, turklāt mēdzu dziedāt arī viena, šādas satikšanās akustiskajā mūzikā vienmēr izdodas ļoti intīmas, emocionālas un maigi glāstošas, iedvesmojošas, mierinošas. Vienlaikus man patīk arī milzīgas skatuves, pa kurām kopā ar "Pērkonu" var izdauzīties un izskraidīties.

Vienmēr esmu sajutusi, ka itin kā atspoguļoju cilvēku ilgas, esmu tāds kā viņu spogulis. Es nāku kā izpildītāja, un mana muzicēšana ir reflektēšana, atsaukšanās tam, ko publika no manis gaida, tā ir viņu ilgu, mīlestības un laimes atspoguļošana un pavairošana. Tieši caur mākslu, ar tās ieročiem – mūziku, dzeju un savu iemācīto prasmi – es varu atspoguļot un pastiprināt viņu emocijas, tās dāvāt, tādējādi viņus stiprinot. Ne reizi vien pēc koncertiem iedomājos: cilvēki aiziet mājās piepildīti, atkal atjaunojas viņu pašu labās emocijas, jo esmu tās atspoguļojusi, tātad pavairojusi to gaismu. Šis mūziķa un publikas saplūdums vienmēr ir kopīgs process.

– Un ko no šīm tikšanās reizēm gūstat jūs pati?

– Es gūstu laimīgo dalīšanās sajūtu, jo tie, kuri jūtas aicināti atspoguļot un pavairot, spēj būt kā caurvadītāji. Domāju, ka šis aicinājums nāk kaut kur no augšas. Pēc koncertiem gan es, gan citi mani draugi, mūzikas radītāji, mēs visi, iegūstam šo brīnumaino sajūtu, tāpēc staigājam laimīgi arī paši, citu cilvēku laimes apstaroti.

Protams, visiem mēdz pienākt bēdas un sāpes, sarežģījumi un bailes, vai ne? Bet tāpēc jau mēs nākam kopā, lai kļūtu laimīgāki, izturīgāki, lai viens otram dotu cerību būt ļoti stipriem.

– Esat arī ļoti latviska dziedātāja…

– Mīlēt Latviju man ir tikpat dabiski kā elpot, kā dzert tīru ūdeni. Tas nav nekas neparasts, nav arī milzīgs sasniegums, turklāt manā ģimenē šī latvietība iedēstīta jau no tāliem senčiem, visi ārkārtīgi mīlējuši Latviju. Latviju mīl arī visi mani draugi, zinu un jūtu, cik stipri Latviju mīl tās tauta. Tas ir tieši tikpat dabiski kā dzīvot. Droši vien šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ manis dziedātais cilvēkus spēj spēcināt – publika sajūt, ka dziedu no sirds un patiesi, mūs var stiprināt tikai patiesība.

– Vai nav grūti nest šo latviešu ideālu?

– Nē, tas nav grūti, tā ir liela laime un prieks. Man grūts ir tas pats, kas visiem pārējiem, man ir tikpat daudz grūtu grūtību kā citiem, bet par to nav skaļi jārunā, to uzticam vien saviem vistuvākajiem. Tiesa, reizēm ko pasaku, un tad cilvēki uzzina, ka arī manā dzīvē bijuši sarežģīti notikumi, tomēr par īstām grūtībām tik tiešām plaši nav jāstāsta, ar tām jātiek galā, atbalstu gūstot no vistuvākajiem.

– Vai palikuši vēl daudz neizdziedātu Jura Kulakova skaņdarbu?

– Nedziedāts ir tas, ko viņš bija uzrakstījis pašu beidzamo, bet tam vēl neuzdrošināmies ķerties klāt. Daži no mums domā, ka, iespējams, tas vēl nav pabeigts, tomēr tikpat labi skaņdarbs ir pabeigts. Domāju, jāpaiet laikam, vēl jau sēru laiks skaitāms vien mēnešos, gan pienāks brīdis, kad tam varēsim pieķerties, iestudēt un atskaņot.

– Kulakova mūzika, bez šaubām, vienmēr būs tepat, starp mums, bet tomēr – kā "Pērkonam" izdodas aizpildīt fizisko tukšumu? Valmieras teātra izrādes "Mēs, roks, sekss un PSRS" simtajā izrādē pie klavierēm redzēju Nauri Puntuli.

– Mēs, protams, uzskatām, ka Juris ir vēlējies, lai viņa mūzika turpina skanēt. Viņš sarakstīja tik daudz, un ne velti savā transformācijā aizgāja, rokās turēdams notiņas. Tas ir kā vēstījums, ka mums ir jāturpina. "Pērkons" savā mīlestībā arī turpina Jura mūzikas skanējumu; tehniski to esam risinājuši tā, ka nelielākos koncertos taustiņus uzņēmies spēlēt Nauris, jo viņš ir mācījies arī klavierspēli. Enerģētiski tik tiešām nespējam pieņemt kādu pilnīgi no malas, taču tepat blakus izaugusi mūsu Sējānu klana atvasīte, brīnišķīgais un visu mīlētais Reinis Sējāns. Lielākos koncertos Reinis spēlē arī taustiņus, un tad Nauris var vairāk dziedāt visus savus skaistos hitus. Tā mēs spēlējam, viss ir, kā nākas, godam.

Aptauja

Kā vērtējat LASI.LV rakstu kvalitāti?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma