7.2 °C
Sestdien, 26. aprīlī, Spīķeru koncertzālē bija pulcējušies rakstnieki, izdevēji, literatūrzinātnieki, literatūras kritiķi, tulkotāji, izdevēji un citi ar literatūras tapšanu, izdošanu un vērtēšanu saistīti cilvēki, lai uzzinātu ikgadējās Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) laureātus.
Tiem, kuri neatceras, 20. un 21. gadsimta mijā Latvijas Literatūras gada balva – tobrīd pilnībā Latvijas Rakstnieku savienības paspārnē – bija iestagnējusi. Grāmatas tika lasītas un vērtētas, balvas tika pasniegtas, rakstnieki un tulkotāji par tām, šķiet, pat priecājās, tomēr par īstiem svētkiem šis notikums (atkal?) kļuva tikai 2012. gadā, kad pie tā rīkošanas ķērās Latvijas Rakstnieku savienības un Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas apvienotā komanda, kurai 2021. gadā pievienojās arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts.
Ko atklāj LALIGABA
Veselu pētījumu varētu uzrakstīt vien par daudzveidīgajiem moto, kuri izmantoti šo gadu laikā, un to vietu simboliku, kurā balvas pasniegtas. Šī gada "Literatūra saviļņo" brīnišķīgi sabalsojās gan ar balvas norises vietu, gan arī ar izvēlēto priekšnesumu – Rīgas Baleta skolas Laikmetīgās dejas programmas studentu priekšnesumu Alises Putniņas horeogrāfijā.
Vēl nopietnāks būtu izvērtējums par šajos gados balvas ieguvušajām grāmatām, tendencēm, ko tās atklāj par mūsu literatūras interešu lokiem un sāpju punktiem. To varētu pataupīt nākamajai – 15. balvai savā laikmetīgajā veidolā –, bet šogad tikai atgādināšu, ka cilvēkiem, kuri vēlas justies informēti par grāmatniecībā notiekošo, vērts izlasīt vismaz tās grāmatas, kuras iekļautas nomināciju īsajā sarakstā, ne tikai tās, kuras tika apbalvotas. Jo pēc tam, kad noskaidrots īsais saraksts, galīgais balsojums notiek, katram ekspertam sarindojot visas grāmatas savā topā no 1. līdz 4. (vai retos gadījumos, kad tajā lielas konkurences dēļ iespraukušās piecas grāmatas, 5.) vietai, un tālāk jau darbojas statistika. Ja neskaita žūrijas priekšsēdētāju – šogad tā bija literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa –, kuram jāparaksta protokols, pārējie žūrijas locekļi var neuzzināt laureātus līdz pat to paziņošanai, un četri šogad tiešām izvēlējušies nezināt.
Iespējams, tikai iespējams, – ja balsošana notiktu atklāti, rezultāti atšķirtos. Un tad savukārt var uzdot jautājumu, vai tie būtu objektīvāki – jo tādā gadījumā, iespējams, katram žūrijas loceklim nāktos pamatot, kādēļ tieši tai, nevis citai grāmatai tiek piešķirts lielākais punktu skaits. Tomēr apšaubīt laureātu kvalitāti gan tādēļ nevajag: līdz īsajam sarakstam no kopumā 36 izdevēju iesniegtajām 138 grāmatām nokļuva tikai 28, tādējādi katra piektā balvai pieteiktā, bet, piemēram, tulkojumu kategorijā, kas tradicionāli ir viena no spēcīgākajām, pat pirmajā, garajā, sarakstā bija 14 spēcīgi nominanti, no kuriem īsajā vairs palika tikai četri.
"Sarežģītās" kategorijas
Tradicionāli Latvijas literatūras gada balvai ir kategorijas, kurās pieteiktos darbus izvērtēt (nosacīti) vieglāk, un kategorijas, kurās darbus izvērtēt grūtāk. Šeit varētu piesaukt pēc iepriekšējo gadu balvām visvairāk un karstāk apspriesto nomināciju, kas parasti ir latviešu proza, un izvērtēt, ko par Latvijas oriģinālliteratūras vidi pasaka skandāli, kas periodiski pavadījuši laureātu paziņošanu. Gods kam gods, šogad vai nu iztika pavisam bez skandāliem, vai arī nominācijas un rezultāti tika apspriesti šaurā lokā un netika publiskoti sociālajos tīklos.
Skandālu neesamība gan neatvieglo ekspertu uzdevumu. Ekspertu komisijas priekšsēdētāja, literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa atzīst, ka sākotnēji pat šaubījusies, vai piekrist darbam žūrijā, jo tie ir vairāki ļoti intensīvi lasīšanas mēneši, tomēr priecājas par lēmumu: "Lai gan kopš pagājušā gada nogales līdz pēdējam balsojumam nepārtraukti esmu domājusi par Latvijas literatūras gada balvai pieteiktajām grāmatām, darbs ekspertu komisijā piespieda būt kompetentai jaunākās literatūras procesā. Ikdienas darbā tomēr bieži lasām tikai to, kas nepieciešams profesionālos nolūkos." Gan Ausma Cimdiņa, gan arī cits ekspertu komisijas pārstāvis, rakstnieks un tulkotājs Vilis Kasims atzīst – dažas nominācijas izvērtēt vienmēr ir sarežģītāk, viena no tām – bērnu literatūra.
V. Kasims norāda – viņš cerējis, ka būs vairāk pieteikumu bērnu grāmatām, sevišķi pusaudžiem paredzētajā kategorijā – pieteikti diezgan daudzi spēcīgi darbi gan bērnu dzejā, gan arī prozā, bet grāmatu bērniem virs desmit gadiem, īpaši ap 15, bija maz. Tam piekrīt arī A. Cimdiņa: "Viena situācija ir, ja tu vērtē pirmsskolas vecuma bērniem domātu grāmatu, kuru lasa vecāki kopā ar bērniem un kur ļoti liela nozīmē ilustrācijai, un otra, kura domāta pusaudžiem, un arī tur ir ļoti grūti izdarīt izvēli." Atšķirībā no Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas, kurā grāmata tiek vērtēta kā kopums, Literatūras gada balva vērsta uz labas literatūras cildināšanu, taču grāmatās pavisam mazajiem teksta parasti ir tiešām ļoti maz.
