Dzejniece Liepa Rūce: Es neesmu centusies šokēt

Dzejniece, LALIGABA nominante Liepa Rūce teic: "Kad rakstu, tad vairāk ar ķermeni un ausīm"

Liepas Rūces dzejas grāmata "Zemākās virsotnes" šogad ir nominēta Latvijas Literatūras gada balvai sadaļā "Dzeja". Bet pirmo reizi Latvijas grāmatniecības augstāko apbalvojumu nominantos grāmata bija tad, kad tā tika iekļauta "Zelta ābeles" īsajā sarakstā līdzās daudziem citiem grāmatu mākslas ziņā cienījamiem izdevumiem (grāmatas vizuālā tēla autore ir māksliniece Rasa Jansone). Un dažreiz tieši nominācija ir pat svarīgāka par galveno balvu, jo tā ilgāk turas pie grāmatas un ir arī pirmais ekspertu izrādītas atzinības vilnis. Un pirmie iespaidi ir tie spēcīgākie.

Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas pārstāve, literatūras pētniece un kritiķe Anda Baklāne par krājumu raksta: "Liepas Rūces dzejas krājums pārsteidz ar stāstu un tēmu bagātību, plašu pasaules tvēruma amplitūdu no saviļņojošām reālistiskām detaļām līdz konceptuālām abstrakcijām. Viņas reālistiskie dzejoļi ir kā galēji koncentrēti īsie stāsti – Rūce raksta par vecvecākiem un vecākiem, bērnību un pieaugšanu, lietām un jūtu nospiedumiem, kas paliek vai neatgriezeniski izplēn. Dzīvi un satraucoši varam ieraudzīt karalisku, milzīgu pelējumsēni brūkošas mājiņas virtuvē, sajust pirkstos saspiestu kolorado vaboli un caurvējainu aizu aiz vārdiem "fāteris krāteris". Novatoriski, skaudri un reālistiski, pilni ciešanu un mīlestības ir bērniņa piedzimšanas pieredzei veltītie dzejoļi. Rūce reflektē par laikmetīgās pasaules zīmēm, estetizēto sievietes čaulu, kuru vakarā noplēš kā uzlīmi; pati dzejas viela tad sāk irt, sadalīties simbolizējošās frāzēs – krāsu un ziedu valodā, kurā slēpt vai kodēti izkliegt neatļautās dusmas un visu grūti izsakāmo. To obligāti vajag izlasīt."

"Nopietna, pašpietiekama, sevī noslēgta un apvaldīta jaunas sievietes domu un jūtu dzīves inventūra, pasniegta mākslinieciski izsmalcinātā veidā," atzīst jau cita Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas pārstāve Latvijas Universitātes filoloģijas profesore Ausma Cimdiņa.

"Krāsaina, karsta, kūsājoša, bet aprauta dzeja. Spilgtu tēlu asociācijas, kolāžas, kas sasaucas ar ilustrācijām, taču Liepas vārdi ir spēcīgāki," kritiska ir arī tulkotāja Rūta Karma.

Cerams, ka arī citi žūrijas dalībnieki ir augstu novērtējuši Liepas grāmatu, par ko būs iespēja uzzināt 26. aprīļa vakarā – Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijā. Kamēr aicinām "Kultūrzīmju" lasītājus turēt īkšķus, gribējās ar Liepu parunāt par to, kādas jaunas sajūtas ir atnesusi šī atzinība.

Tu esi nominēta LALIGABAi, turklāt īsajā sarakstā, kurā iekļūt nemaz nav tik pašsaprotami. Šogad arī daudz spēcīgas dzejas. Kā jūties savu nominēto kolēģu vidū?

L. Rūce: Jā, šogad pat uz garo sarakstu bija vairāki nopietni pretendenti, kuri tomēr tajā netika iekļauti. Arī debijas kategorijā daudz spēcīgu pieteikumu dzejā. Nezinu, kas to ietekmējis, bet ļoti priecājos par šo dzīvību. Tā nav pārprodukcija, katrs nominētais krājums tiešām ir unikāls, savdabīgs, pārdomāts – vērtīga literatūra. Tāpēc vēl lielāks prieks par manai grāmatai veltīto atzinību. Šo krājumu rakstīju sev, man pašai vajadzēja tos tekstus lasīšanai. Īpaša sajūta piedzīvot, ka varbūt ir vajadzējis vēl kādam, varbūt tajos ir arī kas universāls. Nominētie kolēģi ir autori, kuru talants ir saviļņojis mani kā lasītāju, tāpēc gods būt šajā kompānijā.

Ja tu netiksi pie galvenās balvas, kam tu to novēlētu?

Kāda provokācija! Manai grāmatai ir četras konkurentes, par trim no tām priecāšos kā par savējo, ja piešķirs balvu.

Kā tev šķiet – kāpēc tiki nominēta? Vai žūriju uzrunāja tava intonācija vai forma? Vai viss kopā?

Ausma Cimdiņa grāmatas aprakstā minējusi, ka dzejoļu krājumā parādās epatāža. Gāju meklēt internetā, kas tas tāds ir. Vārdnīcā rakstīts, ka tā ir "skandaloza, šokējoša, neierasta uzvedība, sabiedrisko normu un likumu pārkāpums". Es neesmu pašmērķīgi centusies šokēt, bet, domāju, atklātības un tiešuma līmenis, kāds novērojams manā krājumā, nav tik bieža parādība, tāpēc varbūt lasītājus ir izbrīnījis un aizkustinājis.

Tagad, kad tev jau labu laiku rokā ir arī izdots dzejoļu krājums, pastāsti, ko nākamreiz darītu citādi un vai viss ir izdevies? Uz to noteikti var skatīties kritiski, process nekad nav vienkāršs.

Īpaši nekavējos pārdomās par to. Ja izdošu trešo krājumu, tam arī būs savs ceļš, kuru tagad nav vērts pat iztēloties, jo, spriežot pēc pieredzes ar pirmajām divām grāmatām, viss tāpat notiek pilnīgi neparedzami, nekontrolējami un brīnumaini.

Kāda bija neparastākā atsauksme par "Zemākajām virsotnēm"?

Man ir ļoti jauka kaimiņiene, pensionāre, ar kuru kopā risinām klapatas ar māju, laiku pa laikam ieejam ciemos aprunāties. Viņa mazliet palasīja, bet uzstāj, ka tā, grāmatā, neesot es. Grāmatā neesot tā gaišuma, kas esot manī. Esmu to mazliet ņēmusi pie sirds, jo tā esmu es un tur ir ļoti daudz gaišuma. Saprotu, ka iekšējais process katram ir savs, tāpat arī punkts, kurā dzīvē atrodamies. Savs laiks pētīt un risināt; savs laiks novērsties. Bet šis kaimiņienes komentārs man palīdzēja sev formulēt, kur tur ir gaišums, – tas ir skatienā, kurš ar maigumu un pieņemšanu lūkojas pasaulē un norisēs, kurās mīlestība ne vienmēr ir klātesoša.

Es vērsos pie dažiem draugiem, kas man nodeva jautājumus tev! Viens no tiem skan šādi: kā tu zini, ka dzejolis ir "gatavs" un nevajag to vairs pārstrādāt?

Šis ir vienkārši – tad, kad pašai patīk.

Viens no jaunajiem dzejniekiem man lika arī pajautāt – kurš no taviem dzejoļiem tev pašai šķiet visspēcīgākais un kāpēc?

Dzemdību cikls ir iespaidīgs no tā viedokļa, ka dod piekļuvi uz ļoti intīmu un ievainojamu iekšējo telpu. Man tas bija jāuzraksta, jo biju droša, ka nevarēšu vairs rakstīt, ja nebūs šāda teksta. Jo – kā rakstīt tālāk kaut kādu bla bla bla, kamēr neesi godīgi pievērsies visnozīmīgākajai pieredzei savā dzīvē?

Dzirdēju, kā uzstājies LALIGABA nominantu lasījumos. Dzeja autora balsī skan pilnīgi citādi. Kā tu jūties, uzstājoties ar dzeju vai publiskā lasījumā? Vai tas maina tavu attiecību ar tekstu?

Tagad mācos godīgi lasīt. Agrāk, lai nekļūtu pārāk emocionāla, lasījumos disociējos. Centos mehāniski nolasīt tekstu, lai tikai tas būtu nodarīts. Tagad cenšos ļauties, būt klātesošāka, ņemt pauzes, ja sakāpj emocijas. Arī mazliet vairāk pakustos. Man šķiet, ka tas arī dod iespēju klausītājiem labāk uztvert, pieslēgties vairāk gluži bioķīmiskā veidā.

Kā tu redzi valodas ierobežojumus un iespējas dzejas kontekstā? Vai valoda tev ir instruments vai līdzautors?

Kad rakstu, tad vairāk ar ķermeni un ausīm – it kā atkāpjos un paklausos no malas, kādas izjūtas ķermenī raisās, uztverot konkrētus vārdu vai skaņu salikumus. Dažus savus tekstus es nesaprotu, bet man tie darbojas tajā ķermeniskajā līmenī. Bieži gadās, ka vēlāk dzīvē nonāku kontekstos, kuri atklāj nesaprotamo tekstu nozīmi, izcelsmi. Tāpēc laikam jau vairāk valoda ir līdzautors vai bāka.

Kā tu domā – vai dzeja spēj pārkāpt individuālās pieredzes robežas un kļūt par kolektīvo balsi?

Noteikti! Un otrādi.

Kāds, tavuprāt, ir dzejas un klusuma attiecību raksturs? Vai dzeja reizēm var būt tuvāka klusumam nekā runai?

Jā, gan jau! Ja, piemēram, dzejā pierakstu savu procesu, kurš ikdienas runā nav izpaužams, tad tā sanāk klusuma pierakstīšana.

Kā mainās dzejas uztvere laikā – gan personīgi, gan kultūras kontekstā? Vai dzeja noveco?

Izskatās, ka aktualitāte ir ļoti plūstoša, bet, minu, ja konkrētā dzejas teksta spēks ir ne vien tēmā, bet arī valodā un skaņā, tad droši vien tas nevar novecot, tikai iegūt jaunas nokrāsas. Līdzīgi kā sena mūzika vai filmas.

Vai dzejai ir ētiska funkcija – un ja jā, tad kāda tā ir šodienas pasaulē?

Varbūt. Dzeja ir tāda kā aizsargājama teritorija, kurā notiek trauslu lietiņu iekapsulēšana, kultivēšana un sargāšana.

"Kultūrzīmju grāmatplaukta" lasītājiem piedāvājam ieskatīties Liepas Rūces krājuma "Zemākās virsotnes" dzejoļos.

J. R.

Cilvēki ir caurspīdīgi pavasarī,

āda nav saules notumšota,

vēl acis neaizklāj

tonētie stikli.

Pagājušā gada tauriņš

tavā papēdī,

zieds manā pierē

mūs dara līdzīgus

un svešus.

Es aizgriežos.

Tu skaties manī

izmisīgi un

bikli.

*

Mūsu pulciņā visi

mūždien viens otru pārkliedz,

lec no biksēm laukā, paknābā, sabožas.

Mēs esam cilvēku ķermeņos ieslodzīti zvirbuļi,

mūsu mīlestība ir strauja un skanīga,

dziedam un raudam pilnā kaklā,

bērniņus čubinām uzbužinātās ligzdās.

Tas nav nejauši, ka cilvēks ir visēdājs,

jo tāds ir arī zvirbulis.

Cilvēks lasa zvaigznēs.

Putns nolasa graudus.

*

Kur paliksim pa nakti?

Staigājam pa akmeņainiem mežiem

apkārt savu vecāku mājām.

Meklējam stiebrus,

dedzinām, liekam pie lūpām

pa jokam uzkurīt –

tu spļauj tik stipri un precīzi,

kā mednieks šauj.

Kur paliksim pa nakti?

Nevar iet mājās,

smirdam kā iemīlējušies,

teicām –

pie draugiem.

Tikai lapsas un pūces zina,

kur esam.

Brieža ragos ieķeras kāja,

šāviena nogāztā dzīvnieka acīs

atspīd mēness –

kā vienā, tā otrā,

it kā viņš lēni grozītu galvu

nepiekrītot.

Kur nakšņosim?

Te mēs nevaram palikt,

es jūtu, kā mati šūpojas smagi,

stiepjas pret zemi

ieaugt starp sūnām.

Un tu te paliec galīgi maziņš,

siluetā tavas rokas atgādina ķepas.

Iesim ārā no meža,

jau līdzīgi krūmiem un ežiem,

bet vēl uz cilvēku kājām.

Tādi vairs nevaram uz mājām,

bet varbūt pie draugiem?

*

Putekļaina, smacīga gaismas sega,

kožu saēsta kodīga villaine

ir tava āda.

Statiskā elektrība jau sit pa

ledusaukstajiem pirkstiem,

kaut rokas man

vēl kabatās.

*

pēc bezgalīgiem centieniem

precīzi nosaukt sevi

tumsa augsne marionete

pelēki putni

ienāk prātā

es

II

cauri visam

kas caurspīdīgs

tevi redzu

tu tātad

spīdi

III

dzejnieks aprakstīs tevi

precīzi nosauks

kam līdzinies

kam pieskarties ir tā

kā pieskarties ir tev

pēc kā tu garšo

tas vispār nav dzejolis

bet man uz lūpām

tu

IV

kopā mēs neizskatāmies

ne pēc kā