8.3 °C
Nesen literātu pulciņā notika sarakste par konkrētu dzejas kopkrājumu, kas ik gadu tiek izdots par pašu autoru naudu un bez redaktora. Vairums šī krājuma autoru kategoriski aizliedzot saviem darbiem pieskarties – ieteikt vai, nedod Dievs, veikt jelkādus labojumus.
Diskusija veidojās dedzīga. Kāds neslēpa, ka šī krājuma saturs jau gadiem ilgi ir sliktākais, ko nācies redzēt. Ka, tādu lasot, sāp dvēsele un publicēties tādā ir apkaunojoši. Labi, atzīstos, tas bija mans skarbais spriedums. Mēģināju taisnoties, ka "man pret mākslas publiskošanu – grāmatu, koncertu, filmu, izrādi, izstādi utt. – ir milzu pietāte, jo tur jānonāk tikai labākajam. Turpretī paštīksmināšanās, piemaksājot, lai publicē tavu s....o mēģinājumu rakstīt dzeju, ir nožēlojama. Man skumji, ka kaut ko tādu izdod grāmatas formātā. Tas ir kā pasniegt viesiem vakariņas netīros traukos uz netīra galdauta."
Kāds no autoriem turējās pretī, sakot, ka krājumā ir arī labi dzejoļi, – kaut vai viens no divdesmit, bet ir. Vēl kāds līdzautors, kurš šīs grāmatas atvēršanas svētku foto "Facebook" komentējis kā "nozīmīgu kultūras notikumu pilsētas X dzīvē", teica, ka "tur ir labs kolektīvs un dzeja pat nav tik svarīga." Bet, ja reiz nav svarīga, tad kāpēc jāizdod? Viena no aprunātā kopkrājuma autorēm, kuras dzejoļi ir starp "viens no divdesmit" publicēšanas vērtajiem, rezumēja: "Kamēr nebūs jomā izglītotu ļaužu adekvātas kritikas, vienota izdevuma, kas regulāri pievēršas literatūrai un tās procesam; kamēr kultūrpolitikā nebūs kopējas stratēģijas literatūrai un kamēr Latvijas Rakstnieku savienība neliksies ne zinis, kas notiek ārpus Rīgas, katrs savā kaktā var purpināt, ko grib. No tā nemainās it nekas." Nepiekritu, ka Latvijā trūkst jomā izglītotu literatūras kritiķu, un atgādināju, ka viedokļa paudēja pati ir LRS biedre, tātad visas iespējas sākt strādāt pie stratēģijas, lai kaut kas mainītos. Vai rosināt LRS valdi to darīt, nevis pārmest organizācijai, ko pati pārstāv.
Cita – minētajā krājumā nepublicēta literāte – pašgrāmatas salīdzināja ar amatiermākslu, jo arī neprofesionāļi taču spēlē teātri, dzied koros, dejo un tā tālāk. Un katram kolektīvam ir savs fanu pulciņš. Jā un nē, jo katram amatiermākslas kolektīvam tomēr ir mākslinieciskais vadītājs – diriģents, horeogrāfs vai režisors –, kas rūpējas par iespējami labāko rezultātu. Bez šī cilvēka neatlaidības un ilgstoša mēģinājumu procesa nebūtu iespējams rezultāts – labskanīga dziesma, acij tīkama deja vai izrāde. Galu galā arī amatierkolektīviem ir skates, un ne katrs kolektīvs nokļūst uz lielās skatuves Dziesmu un deju svētkos. Bet grib visi.
Ar skatuvi var salīdzināt arī grāmatu tirgu. Literatūrā mēģinājumu process ir rakstīšanas treniņi un nemitīga tekstu rediģēšana. Vispirms – paškritika un kolēģu godīgi spriedumi, tad nebaidīšanās saņemt profesionāļu aizrādījumus, visbeidzot, ja līdz tam tikts – darbs ar redaktoru.
Autoriem, kuri uzskata, ka viss viņu uzrakstītais ir nevainojams, tieši iedomība traucē izaugt līdz lielajai skatuvei, bet netraucē samaksāt par pašgrāmatu.
Izdevēja Vija Kilbloka savā "Facebook" kontā raksta: "Kaut kas mums ir aizgājis greizi – grāmatnīcās un bibliotēkās čum un mudž no sacerējumiem, kas, ieguvuši grāmatas izskatu, tiek nosaukti par latviešu oriģinālliteratūru un piedāvāti lasītājiem. Reizēm pat es apmulstu un neprotu izskaidrot bibliotekāriem, kā atšķirt grāmatas citu no citas. Viens kritērijs ir izdevniecība – vai tā ir izdevniecība klasiskā izpratnē, kas strādā ar saturu un uzņemas atbildību, vai tikai grāmatu izgatavošanas pakalpojuma sniedzējs atbilstoši cenrādim."
Arī es esmu piedzīvojusi Kilblokas kundzei pazīstamo mulsumu, mēģinot pašgrāmatu izdevējiem pateikt, ka karalis ir kails. Jo "sacerējums, kas ieguvis grāmatas izskatu", ir kā strīkeris, kas operas izrādes laikā uzlaužas uz skatuves, jo alkst uzmanības, un viņam nerūp, ka samaitā izrādi. Diemžēl, kamēr drukātājiem tas ir legāls bizness, bet strīkeriem – savas paštīksmes apmierināšana, arī man nav ideju, kāda stratēģija varētu darboties, lai uz skatuves nenokļūtu vāji un pagalam vāji sacerējumi.
