3 °C
Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznākusi Janas Egles grāmata “Diena ir izdevusies. Austra”. Piedāvājam sarunu ar autori.
Esat vairākkārt teikusi, ka romāns nav jūsu žanrs. Kā tomēr tā gadījās, ka nolēmāt – vai piekritāt – to rakstīt?
Lēmums un piedāvājums sakrita. 2019. gadā toreiz vēl izdevniecības “Latvijas Mediji” direktorei Evijai Veidei pirmo reizi teicu, ka gribētu rakstīt par Austru. Man šķita toreiz un šķiet tagad, ka Austras liktenis ir stāsta vērts un viņas personība noteikti ir pieminēšanas un atgādināšanas vērta. Austra ieviesusi un iesākusi ļoti daudz ko tādu, kas turpinās un daudziem dod stabilu pamatu. Un tad es čammājos un čammājos, paspēja iznākt jau četras citas grāmatas, bet pa to laiku arī vācu materiālus, noklausījos daudzus Austrasbērnu koncertus. Pēc tiem vienmēr ir sadziedāšanās, kurās viņi mēdz kaut ko arī pastāstīt par Austru. Viņi jau nezināja, ka es tādām garām ausīm klausījos (smejas). Malu un pārmalu arī periodiku, visu laiku materiāli nāca klāt. Pienāca brīdis, kad “Latvijas Mediji” sāka sēriju “Latvijas gēns”, un tad man tika jautāts, vai es gribētu un par ko es gribētu rakstīt. Termiņš ir labākais motivators, un tad arī ķēros pie rakstīšanas. Izlēmu, ka romāns ies divās līnijās – tajā, kur Austra aug un pamazām iegūst drosmi un pieredzi, un otra, kur viņas dzīve noslēdzas – tāds loks, kas saiet kopā. Tad ķēros pie lietas, un pēdējie pāris gadi aizgājuši Austras zīmē.
Un tomēr: kā bija ar romānu kā žanru, no kura pirms tam izvairījāties?
Tas, protams, bija papildu izaicinājums. Es jau smejos – kad uzrakstīju pēdējo teikumu, aiz tā lieliem burtiem uzrakstīju BEIGAS. Redaktore Sigita Kušnere jautāja: “Vai tev to vajag?” Tajā brīdī vajadzēja, sajūta bija, ka nekad vairs nerakstīšu romānu, jo tas prasa milzu darbu. Vēlāk sapratu – pats grūtākais bija, ka esmu ierobežota tajā, ko drīkstu rakstīt. Jo tas ir romāns par īstu cilvēku. Tagad man vairs nav sajūtas, ka nemūžam nerakstīšu romānu, bet noteikti ne vairs par reālu personību. Savu paklanīšanos esmu veikusi, darīju to ar visu sirdi un dvēseli. Varētu rakstīt, līdzīgi kā rakstu stāstus – fikciju, jauktu ar reālijām, bet noteikti bez biogrāfiska pamata.
Kāda ir sajūta tagad, kad romāns ir iznācis un nodots lasītāju vērtējumam – un pat jau divas reizes atvērts, gan jūsu un Austras dzimtajā Rucavā, gan Rīgas grāmatu svētkos?
Rucavā bija brīnišķīgi. Atvēršana bija apvienota ar Krišjāņa Barona jubileju, varēja apskatīt arī pārējo Rucavas jaunāko grāmatu ražu – viņi dūšīgi izdod grāmatas par tradicionālo kultūru, tāpat iznākusi Inetas Stadgales dzejas grāmata “Gaismēnai austote”, kurā izmantota Rucavas izloksne. Brīnišķīgi, ka viss nebija vērsts tikai uz manu grāmatu, bet bija arī ļoti daudz ko ņemt – bija sabraukušas folkloras kopas, kopā dziedājām “Tumša nakte, zaļa zāle”, bija arī cilvēki, kuri zināmi no agras jaunības. Brīnišķīgs, tiešām, tiešām brīnišķīgs, šajā saspringtajā laikā ļoti vērtīgs notikums.
Jūs pieminējāt par romāna rakstīšanu – augšupejošs ceļš līdz skatuvei, atpazīstamībai un promejošā līnija. Vai uzreiz zinājāt, ka šādi veidosiet sižetu?
Nē, uzreiz tas nebija skaidrs, un tā bija sarežģītākā lieta, šī mētāšanās. Jo stāstīt hronoloģiski no mazām dienām līdz aiziešanai – tas būtu neiespējami, tādēļ ka Austras dzīve ir ārkārtīgi bagāta ar cilvēkiem, notikumiem, piedzīvojumiem, izaicinājumiem, pārbaudījumiem. Man vajadzēja izdomāt savu autores skatpunktu, kādā veidā un kā to visu romānā ielikt. Esmu sapratusi, ka diezin vai varētu būt izvēlējusies labāk. Protams, pēdējā daļa ir fantāzija, jo Austra savās pēdējās nedēļās slimnīcā nerunāja, bet tajā daļā ir arī daudz viņas iepriekšējā dzīvē reāli paustu domu, viedokļu, kuru man citādi nebūtu, kur ielikt, ja es stāstītu tikai līdz 20. gadsimta 90. gadiem.
Austra tiešām šķita ārkārtīgi laimīga par savu dzīvi, par to, kāda tā ir bijusi. Tur izskan frāze, kad ārsti saka – ir nokavēts, bet viņa domā: “Es neko savā dzīvē neesmu nokavējusi!”
Tieši šī pirmsnāves līnija, kurā sarunājas Austra un Meitene, man šķiet, ir poētiskākā romāna daļa, kas palīdz izlīdzsvarot, lai Austras personība neizšķīst daudzajos tēlos, kurus neizbēgami jāpiemin augšupejošajā līknē.
