19 °C
Ēku apsilde un autotransports Eiropā saņēmuši grūdienu ilgtspējas virzienā, bet vienlaikus arī atbalstu, kas palīdzēs mazināt mazturīgāko iedzīvotāju enerģētisko un transporta nabadzību. 2021. gadā Eiropas Parlaments pieņēma Klimata likumu, kas paredzēja līdz 2050. gadam sasniegt klimata neitralitāti, proti, neradīt vairāk kaitīgu izmešu, nekā spējam kompensēt ar citām metodēm, piemēram, stādot kokus.
Tāpat tika noteikts starpmērķis – līdz 2030. gadam izmešu daudzums jāsamazina vismaz par 55%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Lai veicinātu šo mērķu sasniegšanu, tajā pašā 2021. gadā Eiropas Komisija nāca klajā ar programmu "Gatavi mērķim 55", kas ietvēra 13 likumus izmešu samazināšanai dažādās nozarēs. Viens no vaļiem, uz kuriem balstījās izmešu samazināšanas stratēģija, bija ogļskābās gāzes (CO2) un citu siltumnīcefekta gāzu, piemēram, slāpekļa oksīda, emisijas kvotu tirdzniecība – proti, ideja, ka ogļskābās gāzes emisijai atmosfērā ir jāpērk noteiktas atļaujas jeb kvotas, un, tā kā tās pakāpeniski kļūst arvien dārgākas, tad tas piespiež rūpniekus, enerģētikas uzņēmumus un citus CO2 radītājus meklēt veidus, kā šos izmešus samazināt. Eiropā šī sistēma darbojas jau no 2005. gada, un to pakāpeniski attiecina uz arvien lielāku nozaru skaitu. Līdz šim kvotu tirdzniecības sistēma attiecās uz elektrības un siltuma ražošanu un nozarēm, kas patērē lielu energoresursu daudzumu, – dzelzs, alumīnija un citu metālu kausēšanu, cementa, kaļķu, stikla, keramikas, papīra, kartona, skābju un daudzu citu vielu ražošanu, kā arī aviācijas pārlidojumiem Eiropas Ekonomiskās zonas teritorijā, tiesa, zināms kvotu daudzums aviācijai pienācās par brīvu. Sistēma nenoliedzami ir bijusi efektīva – kopš tās ieviešanas siltumnīcefekta gāzu emisijas Eiropā ir samazinājušās apmēram par 40%.
Izmaiņas izmešu kvotu tirdzniecībā
Minētā emisijas kvotu sistēma pagājušajā nedēļā piedzīvoja būtiskas izmaiņas. Līdz šim tā vairāk bija rūpnieku un ražotāju problēma un Eiropas Savienības iedzīvotājiem bija vien jārēķinās ar to, ka jāmaksā augstāki rēķini par siltumu un daudzām precēm un pakalpojumiem, bet pēc jauno izmaiņu ieviešanas tā tiešāk skars katru ES iedzīvotāju. Eiropas Parlamenta pieņemtā jaunā emisiju tirdzniecības sistēma jeb t. s. ETS II attieksies uz autotransporta un ēku nozari – jau 2027. gadā tiks noteikta emisijas kvotu cena šo nozaru radītajām siltumnīcefekta gāzu emisijām.
Vismaz Latvijas gadījumā tas būs nopietns stimuls ēku siltināšanai – caurmēra ēku siltināšanas efekts Latvijā ir apkures rēķinu samazināšanās par 40–60%. Tas nozīmē, ka pašlaik apmēram pusi no siltuma un attiecīgi arī pusi no energoresursiem,
kas patērēts tā saražošanai, vidējā Latvijas dzīvojamā ēka patērē nelietderīgi un izlaiž atmosfērā. Pēc 2027. gada šāda rīcība kļūs par daudz dārgāku izpriecu, jo apkures cenas pieaugs, bet lielāki rēķini kalpos kā "pātaga" iedzīvotāju aktivitātes veicināšanai ēku siltināšanas jomā papildus jau esošajam "burkānam" – apkures rēķinu mazināšanai. Tas pats attiecas uz autotransportu – džipu ar četrlitrīgu motoru, kā arī vecu, dūmojošu dīzeļauto uzturēšana nākotnē kļūs dārgāka. Tāpat ETS II tiks attiecināta uz jūras transportu – tas savukārt nozīmē, ka ražot daudzas lietas Dienvidaustrumāzijā un vest tās pārdošanai uz Eiropu kļūs mazāk izdevīgi, būs jāmeklē ražošanas iespējas Eiropā vai vismaz tuvāk tai. Starp citām emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas izmaiņām ir arī aviācijas vietas pārskatīšana tajā – līdz 2026. gadam pakāpeniski tiks atceltas bezmaksas izmešu kvotas aviācijas nozarei un tiks veicināta videi draudzīgākas degvielas izmantošana pārlidojumos, tātad aviobiļešu cenas pakāpeniski kļūs dārgākas. Savukārt nozarēm, kurām līdz šim bija atļauta emisijas kvotu tirdzniecība, izvirzīti augstāki mērķi – tām līdz 2030. gadam siltumnīcefekta gāzu emisija būs jāsamazina par 62% salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni, nevis par 55%, salīdzinot ar 1990. gadu. Jāpiebilst, ka gadījumā, ja enerģijas cenas būs ļoti augstas, paredzēts arī drošības mehānisms – tiek pieļauts, ka šāda scenārija gadījumā ETS II sistēma sāks darboties nevis 2027., bet gan 2028. gadā.
Būs oglekļa robeža
Pieņemts lēmums arī par ES oglekļa ievedkorekcijas mehānismu, tautā sauktu arī par oglekļa robežu. Runa ir par to, ka, ievedot dzelzi, tēraudu, cementu, alumīniju, mēslošanas līdzekļus, elektroenerģiju un ūdeņradi no citām valstīm, šo preču importētājiem starpība starp ražotājvalstī maksāto oglekļa nodevu un ES oglekļa emisijas kvotas cenu būs jāiemaksā ES budžetā.
Šī mehānisma mērķis būs stimulēt trešās valstis izvirzīt augstākus mērķus klimata jomā, bet Eiropas ražošanu aizsargās no tādu valstu ražojumiem, kurās klimata jomā ir daudz pieticīgāki mērķi nekā Eiropai, pirmkārt jau Ķīnas un Indijas.
Lieki teikt, ka šī mehānisma ideja tiek ļoti kritizēta visās valstīs, kas eksportē preces uz Eiropu, saucot to pat par jaunu koloniālisma formu, bet pašā ES tā administrēšanu diskusijās bažīgi dēvē par "birokrātisku murgu". Tomēr pat kritizētāji atzīst, ka bez šāda mehānisma Eiropas rūpniecība krasi atšķirīgu oglekļa emisiju cenu dēļ lemta sabrukumam. Oglekļa robežlīguma ieviešana Eiropā šīs desmitgades otrajā pusē ir absolūti nepieciešama – tā kādā nesenā diskusijā Eiropas Investīciju Bankas forumā sacīja Eiropas Rūpnieku apaļā galda viceprezidents, "TITAN Cement" direktoru padomes priekšsēdētājs Dimitrijs Papaleksopoloss. Paredzēts, ka ES oglekļa robežu pamazām ieviesīs no 2026. līdz 2034. gadam.
Sociālais klimata fonds – mazturīgajiem
Taču visas krasās izmaiņas rada loģisku jautājumu – kā tām spēs pielāgoties iedzīvotāji un mikrouzņēmumi, vai šīs pārmaiņas tos nenovedīs enerģētiskajā nabadzībā (nespēja apsildīt mājokļus un izmantot sadzīves elektrotehniku) un transporta nabadzībā (nespēja atļauties privātā vai sabiedriskā transporta pakalpojumus). Par šiem jautājumiem Eiropā, godīgi sakot, tiek diskutēts jau kopš Zaļā kursa īstenošanas pirmsākumiem, jo tie pieder vislielāko Zaļā kursa risku kategorijai kopā ar Eiropas ekonomikas konkurētspējas samazināšanos. Kā to formulēja Eiroparlamenta deputāts no Vācijas Mihaels Bloss, ja visi maksā vienādu cenu par ikdienas oglekļa emisiju, apsildot mājokļus un pārvietojoties, tad "ietekme uz mazturīgo ikdienu ir daudz lielāka nekā uz bagāto dzīvi", jo mazturīgie tērē šīm vajadzībām krietni lielāku savu ienākumu daļu.
Lai mazinātu šos riskus, tieši tam tiks izmantoti ETS II iegūtie līdzekļi – tiks dibināts Eiropas Sociālais klimata fonds (SKF). Proti, sociālo klimata fondu finansēs no ETS II kvotu izsolēs gūtajiem līdzekļiem līdz 65 miljardu eiro apmērā, un vēl papildus 25% līdzekļu "piemetīs" dalībvalstis – kopumā 86,7 miljardi eiro. Tiek rēķināts, ka Latvijai no ES Sociālā klimata fonda iedzīvotāju atbalstam tiks 618 miljoni eiro, no kuriem 463 miljoni eiro būs paša fonda līdzekļi, bet nacionālais līdzfinansējums būs 155 miljoni eiro jeb 25%. Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere ("JV") sarunā ar "Latvijas Avīzi" norādīja, ka fonda mērķis ir sniegt iedzīvotājiem un mikrouzņēmumiem palīdzību energoefektivitātes jautājumos, palīdzību jaunu, mazāk atmosfēru piesārņojošo apkures sistēmu iegādē, kā arī videi draudzīgu transporta līdzekļu iegādei. "Lai gan par enerģētisko nabadzību tiek runāts jau sen, pirmo reizi EP ir aktualizējis jautājumu arī par transporta nabadzības riskiem. Tādēļ 37,5% no fonda līdzekļiem dalībvalstis varēs izmantot tiešo pabalstu sniegšanai mazturīgākajiem iedzīvotājiem. Dalībvalstīm jāizstrādā sistēma, kā sadalīt šos līdzekļus, un ļoti ceru, ka Latvija neradīs neko līdzīgu bijušā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra (domāts Artūrs Toms Plešs. – Aut. piez.)
plānam, kura ietvaros bagātiem cilvēkiem elektroauto pirkšanai tiek sniegts valsts atbalsts, – tas ir pilnīgā pretrunā ar Zaļā kursa idejām. Tiem, kas var atļauties pirkt elektroauto par 50 000 eiro, 5000 eiro piemaksas no valsts diez vai ir vajadzīgas,"
kritiski izteicās Vaidere. EP noteicis, ka fonda līdzekļu izmantošanas noteikumi ir – galvenajam līdzekļu izmantošanas uzsvaram jābūt vērstam uz mērķtiecīgiem ieguldījumiem – ēku renovāciju un bezemisiju vai zemu emisiju transporta iegādi. Sociālais klimata fonds sāks darboties 2026. gadā, gadu pirms ETS II darbības sākuma, lai palīdzētu tam sagatavoties. Līdz tam laikam Latvijai jāizstrādā plāns, kā tieši un kam tiks izmantoti minētā fonda līdzekļi.
Ar to nepietiks
Nenoliedzami, ar SKF 86 miljardiem eiro visā ES un 618 miljoniem Latvijā nepietiks, lai atrisinātu ēku renovācijas un siltināšanas, kā arī autoparka nomaiņas izmaksas. Tikai ēku siltināšanas izmaksas Eiropā tiek lēstas apmēram par kārtu augstākas – simtos, nevis desmitos miljardu, un Latvijā situācija ir sliktāka nekā caurmērā Eiropā. Šiem mērķiem būs jāmeklē papildu līdzekļi, kā to jau norādījusi savā paziņojumā virkne nevalstisko organizāciju. Tāpat saglabājas risks, ka, ja būtiska fonda līdzekļu daļa tiek izmantota elektroauto iegādes atbalstam, tad tas joprojām nāks par labu galvenokārt turīgāko iedzīvotāju grupām, ja vien elektroauto cenas krasi nesamazinās. Tomēr SKF neslēpti sociālā orientācija uz zaļās pārejas visvairāk apdraudētajiem iedzīvotāju slāņiem un uzņēmumu grupām ir vērtējama izteikti pozitīvi.
