Gribot sevi palutināt ar kaut ko garšīgu, iegriezos Kalnciema ielas tirdziņā. Apstājoties pie letes ar sieriem, pārdevēja aicināja nogaršot kazas cieto sieru. Smeķīgs! Tāpat arī tā ražotnes nosaukums: Kaziņas Bonijas siers. Tāpēc nodomāju, ka vērts apciemot siera ražotni – jāredz taču, kur tik labs kazas siers top.
Iegriežoties Jumurdas pagasta zemnieku saimniecībā Sniķeri, mazliet apjuku – parasta lauku māja, nekas neliecina, ka te taptu glauni sieri. Laiks nav mīlīgs, saimniece Santa Lasmane, nosmējusi, ka mājai apkārtesošo bioloģisko pļavu burvība mums iet garām, jo zāle vairs nezaļo un kazas pļavās neganās, aicina mūs ienākt mājās.
Riktīgi feini lopiņi!
“Dēļ aizvadītās vasaras sausuma palikām bez siena. Apkārtesošajiem lielajiem govjsaimniekiem pašiem siena iztrūkums, atliek cerēt, ka pie kāda siena ruļļa tomēr tikšu. Ja ne... Vienu sliktu gadu jau esam pārdzīvojuši – pusi ziemas vedām mājās egles, un kazas ēda skujas. Man jau brīžiem šķita, ka pavasarī dzims zaļi kazlēni!” smej Santa.
Vispār kazas ēdot visu, arī dzeloņi nav šķērslis – ja tiks klāt rozēm, noēdīs līdz zemei. Tomēr vislabāk kazām garšojot puķes, sevišķi podos augošās petūnijas. Tāpat cieņā ir ogu krūmi.
“Pirmajos gados, visu augošo sargādama, bļaudama skrēju kazām pakaļ, vēlāk samierinājos. Bet vasarā dēļ sausuma un karstuma viņas uzvedās tik traki kā nekad – vairākkārt mērķtiecīgi izlauzās no aploka, apguva augstlēkšanu – ļipas vien kustējās, kad lēca pāri elektriskajam ganam. Tad neizturēju un atvedu mājās dzīvo ganu – borderkolliju. Citādi ar kazām nav nekādu problēmu, viņas ir izdzīvotājas. Tāpat kā es! Droši vien tāpēc man kazas tik ļoti patīk – riktīgi feini lopiņi!” nosmej Santa.
No augstpapēžu kurpēm gumijas zābakos
Vēl pirms 18 gadiem Santa dzīvoja Ādažos, strādāja Rīgas centrā, pa ceļam uz darbu meitu ieveda bērnudārzā Purvciemā. Dažkārt brauciens aizņēma divas stundas laika, līdz ar to dzīve nešķita rožaina, galvā virmoja doma par savu lauku sētu.