-2.9 °C
Sējas un ražas kalendārs veidots, izmantojot Saules un planētu gada kustības aprēķinu sistēmu, ko sauc par ģeocentrisko projekciju. Par centru tajā uzskata Zemi – atšķirībā no astronomijā pieņemtās heliocentriskās projekcijas, kurā par centru tiek izvirzīta Saule.
Nav šaubu, ka augi tāpat kā cilvēki izjūt ritmiskās pārmaiņas kosmosā – dienas un nakts vai gadalaiku maiņu. Vai ir kāds, kas apšauba saules nozīmi mūsu dzīvē? Tomēr, tā kā Mēness atrodas Zemei vistuvāk, tam ir ievērojama ietekme uz dzīvajiem organismiem.
Neapšaubāmi – kosmosā katram spīdeklim ir sava kustība, loma un arī ietekme uz Zemes dzīvi. Jāņem gan vērā, ka visumā vēl ir gana daudz nezināmā, neskatoties uz to, ka mūsdienās ir daudz iespēju to izpētīt. Visums ir bezgalīgs, un, visticamāk, arī tā izzināšanas iespējas ir tādas.
Par ritmisku Saules, Mēness vai zvaigžņu ceļu debesjumā saka – tie lec un riet. Kustība notiek uz stāvzvaigžņu fona, ko sauc par zodiaku. Lai izietu cauri 12 zvaigznājiem, Saulei vajadzīgs gads jeb 365 dienas. Savukārt Mēness apriņķo Zemi 27,32 dienās, vienlaikus izejot cauri visiem 12 zodiaka zvaigznājiem. To sauc par pavadoņa siderisko ciklu. Šī kustība ir pamats Marijas Tūnas izveidotajiem sējas kalendāriem, kas grupēti sakņu, augļu, lapu un ziedu, kā arī dārza darbiem nelabvēlīgajās dienās. Dienas piederību kādai no grupām nosaka Mēness atrašanās noteikta zodiaka zvaigznāja ietekmē. Pie šādiem secinājumiem nonākts, ilgstoši novērojot augu attīstību praktiskos izmēģinājumos.
Savukārt matēriju veido četri elementi: ūdens, uguns, gaiss un zeme. Katram elementam ir divas galvenās īpašības. Uguns ir karsta un sausa, zeme – sausa un auksta, ūdens ir auksts un mitrs, gaiss – mitrs un karsts. Katra parādība un lieta ir šo četru elementu sajaukums gan neorganiskajā minerālu pasaulē, gan dzīvajos organismos. Katrs no šiem elementiem raksturīgs arī kādai auga daļai: ūdens lapām, uguns augļiem, gaiss ziediem un zeme saknēm. Zodiakā pār ūdens spēkiem valda zvaigznāji. Katrs Mēness ceļojuma cikls zodiakā ilgst 27 dienas, 7 stundas un 4 minūtes, tā laikā pavadonis planētai četras reizes sūta ūdens, siltuma, gaismas un zemes spēkus. Tas atrodas katrā zvaigznājā 2 līdz 3 dienas.
Kurš kalendārs ir pareizais?
Jā, patiesi, šāds jautājums kalendāru lietotājiem rodas diezgan bieži. Tas gan ir saprotams, jo pēc iepriekš aprakstītās metodes aprēķinātais Mēness ceļš zodiakā atšķiras no tā, ko piedāvā astrologi. Izdevuma autore uzskata, ka pareizi ir abi, bet atšķiras skatījumi. Tātad, izmantojot ģeocentriskās projekcijas metodi, Mēness, Saules un citu planētu ceļš zodiakā tiek aprēķināts pēc to stāvokļa debesīs, kāds būtu redzams no Zemes. Laiks, kad Mēness atrodas konkrēta zvaigznāja ietekmē, par dažām dienām atšķiras no astroloģisko kalendāru datiem. Lai būtu vieglāk saprast atšķirības, par pamatu ņemam apli, ko attiecīgi sadala 12 daļās, kas atbilst zvaigznāju skaitam. Zodiaka zīmju secība atbilst to stāvoklim debesīs, un astrologu kalendāros tās izvietotas vienmērīgi ik pēc 30°. Atbilstoši šiem posmiem arī tiek veikti aprēķini. Taču zvaigznāji nav vienāda lieluma, tāpēc atšķiras laiks, cik ilgi Mēness savā ceļā tajos uzturas. Ja nosacīto apli, 360°, sadala atbilstoši zodiaka zvaigznājiem, tad Zemes konstelācijas (sakņu dienas) aizņem lielāko daļu – 110°; attiecīgi Mežāzim atvēlēti 28°, Vērsim 36°, Jaunavai 46°. Savukārt ūdens konstelācijām (lapu dienas) 90°, kur Zivīm 38°, Vēzim 21°, Skorpionam 31°. Uguns un siltuma konstelācijām (augļu dienas) 89°; attiecīgi Strēlniekam 30°, Aunam 24°, bet Lauvai 35°. Gaisa un gaismas konstelācijām (ziedu dienas) 71°, attiecīgi Ūdensvīram 25°, Dvīņiem 28°, bet Svariem tikai 18°.
Mēness ceļš debesjumā un tā ietekme
Pilnu Mēness ceļu ap Zemi sauc par sinodisko periodu, ko redz un pazīst kā četras Mēness fāzes – jaunu, augošu, pilnu un vecu.
Perioda ilgums 29 dienas 12 stundas un 44 minūtes. Mēnesim riņķojot ap Zemi, apgaismotā un neapgaismotā puse redzama dažādās proporcijās. Jauns Mēness iestājas tad, kad pavadonis atrodas starp Zemi un Sauli, tad pret Zemi vērsta tā neapgaismotā puse un tas nav redzams. Septiņu dienu laikā tas kļūst arvien redzamāks un vakaros pie debesīm uzturas arvien ilgāk, iestājas pirmais ceturksnis, kas ilgst līdz piecpadsmitajai dienai, kad iestājas pilnmēness. Tajā laikā Mēness atrodas Saulei pretējā pusē, tāpēc tas ir labi redzams. Šajā laikā tas lec, Saulei rietot, un spoži spīd visu nakti. Šo periodu no jauna līdz pilnajam Mēnesim sauc par augošu mēnesi. Šajā laikā Mēness izliekums ir labajā pusē un, novelkot svītru kreisajā pusē, veidojas mazais burts p (pieaugošs). Pēc pilnmēness tā redzamība atkal pakāpeniski samazinās, tas kļūst redzams nakts otrajā pusē un no rīta. Izliekums nu ir kreisajā pusē un veidojas mazais burts d (dilstošs). Pēc nedēļas iestājas pēdējais ceturksnis, ko sauc par vecu Mēnesi, un pavadonis atkal kļūst neredzams. Zemes darbos Mēness fāzes ievērotas vienmēr, jo šī pavadoņa kustība ir labi redzama un dabas procesos arī jūtama. Ir pieņemts un vēl joprojām dzīvs uzskats, ka tas, kam lietojamā daļa izaug virs zemes, jāsēj un jāstāda augošā, bet, ja zem zemes, tad dilstošā Mēnesī. Tam par pamatu ir Mēness kustības ietekme uz ūdeni. Vērojot norises dabā, zemkopji secinājuši, ka lietus biežāk sagaidāms augoša un pilnmēness laikā, kas ļauj sēklām labi sadīgt. Savukārt augsne vieglāk padodas apstrādāšanai laikā, kad Mēness dilst, tad sakņaugiem vieglāk augt blīvajā zemē.Lai arī kā Mēness ietekmē mūsu dzīvi, tas tikai atstaro Saules radīto gaismu, bet pats nespīd. Saule ir galvenā zvaigzne, par kuras ietekmi uz Zemes dzīvi šaubu nav.
Mēness periodi
Katru mēnesi 27 diennaktīs Mēness debesjumā atkārto Saules gada ceļu. To sauc par lejupejošā un augšupejošā Mēness periodu jeb tropisko Mēnesi: aptuveni 14 dienas tas ir lejupejošs, bet nākamās 14 dienās – augšupejošs. Tā ir būtiska šī kalendāra sastāvdaļa, ko nevajadzētu jaukt ar dilstošu un augošu Mēnesi (sinodiskajā ciklā).
