Tās preces, kas ceļā izkritušas no braucošiem pajūgiem, kļuva par attiecīgā zemes īpašnieka mantu.

Ceļi uzradušies tajos senajos laikos, kad cilvēki sāka pulcēties kopīgām medībām vai zivju zvejai, meklējot ērtākās vietas apvidus šķērsošanai. Šīs sākotnēji it kā tikai iemītās takas pamazām pārtapa, aizvācot akmeņus, koku zarus un visu citu traucējošo. Savukārt purvos un citās grūti caurejamās vietās sameta speciālus baļķus vai zaru sietus. Bet līdz ar dzīvnieku piejaucēšanu palielinājās arī prasības pret ceļiem, kaut vai tikai tāpēc, ka pajūgu takai jābūt ievērojami platākai par parastu gājēju taku...

Kurp aizved visi ceļi

Riteņa un drīz arī dažādu pajūgu izgudrošana deva jaunu grūdienu ceļu ierīkošanai, jau nācās rēķināties ne tikai ar ceļu platumu, bet arī seguma izturību. Savukārt līdz ar vergturu sabiedrības attīstību prasības pret ceļiem vēl vairāk pieauga, jo iekarotājiem bija vajadzīgi labi ceļi savam karaspēkam. Avotos vēstīts, ka 1100. gadā pirms mūsu ēras asīriešu valdnieka Tiglatpalasara I vārdā māla plāksnīšu ķīļrakstā pausts: “Pāri stāviem kalniem un grūti caurejamām takām es izcirtu ceļu ar bronzas cērtņiem, un tā es padarīju ceļu caurbraucamu maniem karaspēkiem un kaujas ratiem...”

Veidojās ceļi gan valsts iekšējai satiksmei, gan jauniem iekarojumiem, gan tostarp arī vergu sacelšanās apspiešanai. Uz tādiem ceļiem bija ierīkota garnizonu apsardze, ēdināšanas un zirgu maiņas vietas un dažādas būves atpūtai. Tostarp pašiem vietējiem bija aizliegts izmantot šādus “kolonu ceļus”. Jo sevišķi Senajā Romā ceļu būvniecība sasniedza savu uzplaukumu, kad kopējais ceļu garums valstī sasniedza 250 līdz 300 kilometrus. Turklāt impērijas ceļu tīkls izpaudās kā labi pārdomāta sistēma, kas efektīvi savienoja lielos centrus ar provincēm. Tieši tajā laikā arī radās leģendārais teiciens par to, ka “visi ceļi ved uz Romu”.