-5 °C
Janvāra sākumā Latvijas Profesionālo gidu asociācija Rīgas domes institūcijām un citām iestādēm adresēja vēstuli, kuras vadmotīvs bija sašutums un neizpratne, kādēļ netiekot nojaukts vai pārvietots piemineklis latviešu strēlniekiem Vecrīgā.
Fakts, ka uzraksts uz padomju okupācijas periodā 1971. gadā atklātā pieminekļa koriģēts un tagad skaidro, ka tie ir "Latviešu strēlnieki 1915.–1920.", nenozīmējot paša pieminekļa satura maiņu. Proti, pieminekli taču lika "sarkanajiem latviešu strēlniekiem", tiem pašiem, kas palīdzēja noturēties pie varas lieliniekiem Krievijā, sargāja Ļeņinu un "uz kuru rokām ir daudz nevainīgu cilvēku asiņu". Monuments ar mainītu nosaukumu pēc būtības nesot melīgu vēstījumu, turklāt ārzemju tūristi pieminekli uzskatot par "briesmīgu, vardarbīgu, neglītu un ļoti sovjetisku". Tā uzskata šīs Profesionālo gidu asociācijas pārstāvji.
Noliekot malā jautājumu par gidu kopas motīviem un kompetenci vēsturē (vēstulē minētie Viskrievijas Ārkārtas komisijas izveidotāji Jēkabs Peterss un Mārtiņš Lācis nebija strēlnieki, tāpat aplams ir iesīkstējies uzskats, ka latviešu strēlnieki Padomju Krievijā un latvieši čekas aparātā ir teju sinonīmi), jāatgādina, ka par pieminekļa aizvākšanu prātots vairākkārt, taču tālāk par debatēm nekad nav iets.
Trīs granīta tēlus no Vecrīgas aizvākt nopietni nekad neviens nav grasījies un arī tagad negrasās.
Visiem strēlniekiem
Latviešu sarkano strēlnieku laukums Rīgas kartē parādījās 1965. gadā. Piecus gadus vēlāk atklāja Latviešu sarkano strēlnieku memoriālo muzeju, kura ēka pārbūvētā veidā tagad zināma kā Latvijas Okupācijas muzejs. 1971. gadā atklāja arī pieminekli. Laukums, muzejs un piemineklis bija vienots komplekss par kuru tā autori – tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Dzintars Driba, kā arī Gunārs Lūsis-Grīnbergs – saņēma PSRS Valsts prēmiju.
Jāatgādina, ka padomju okupācijas gados par "īstajiem" un "pareizajiem" uzskatīja vienīgi tā sauktos sarkanos strēlniekus. Godināšanu un pieminekli varēja izpelnīties tikai viņi. Latviešu strēlnieku bataljonu sākumus un kaujas Ložmetējkalnā vai Tīreļpurvā toreiz pieminēja ļoti klusi un virspusēji. Tādēļ jau arī Jura Podnieka filma "Strēlnieku zvaigznājs", runājot par agrāk noklusētām lietām, 1982. gadā radīja tādu saviļņojumu latviešu sabiedrībā. Kas attiecās uz strēlniekiem, kuri izlēma cīnīties par Latvijas valsti 1918.–1920. gada Neatkarības karā, tad viņus no padomju vēstures izsvītroja vispār, nemaz nerunājot par tādiem, kas Krievijas pilsoņu karā bija iesaistījušies tā saukto balto formējumu rindās.
Laikiem mainoties, 1990. gadā Latviešu sarkano strēlnieku laukums pārtapa par Latviešu strēlnieku laukumu, bet muzeja eksponātus pārveda uz Kara muzeju, un ēku 1993. gadā ieņēma Okupācijas muzejs. 90. gadu ritumā līdz ar Rīgas rātsnama un Melngalvju nama atjaunošanas plāniem un darbiem un visa Strēlnieku laukuma pārkārtošanu izvirzījās arī jautājums par pieminekļa iederību. Taču amatpersonas un tāpat sabiedriskā doma allaž pārsvarā bijusi par tā atstāšanu vecajā vietā.
Viens no argumentiem bijis fakts, ka cita universāla pieminekļa latviešu strēlniekiem Rīgā vienkārši nav.
20./21. gadsimta mijā par 13 metru augstā granīta tēla saglabāšanu (lielākais granīta piemineklis Latvijā) iestājās gan Rīgas domes Pieminekļu padome, gan Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, gan Valsts prezidenta administrācijas Latvijas Vēsturnieku komisija, kas apvienoja prominentākos vēstures speciālistus. Vēsturnieku komisijas 2000. gada vēstījumā bija teikts: "Latviešu strēlnieki ir daļa no mūsu tautas vēstures, un aizmēzt strēlnieku pieminekli no tam pienācīgās vietas Daugavmalā būtu nepiedodams kauna darbs, dziļa necieņa pašiem pret sevi, kam nav un nevar būt attaisnojuma."
Lai darītu galu strīdiem, tā paša gada nogalē Okupācijas muzeja ēkas arhitekts G. Lūsis-Grīnbergs uz savu galvu vienojās ar akmeņkaļiem, kuri pieminekļa pakājē iekala tagadējo "Latviešu strēlniekiem 1915–1920". Ar pieminekļu aizsardzību saistītās iestādes pakurnēja un samierinājās.
