No melioratora līdz šefpavāram — kādas unikālas profesijas apgūst Smiltenē?

Smiltenes tehnikums ir kā pilsēta pilsētā (juridiski gan atrodas Smiltenes pagastā), tā ir vieta, kur vairāk nekā simtgadīga pieredze mijiedarbojas ar mūsdienu tehnoloģijām.

Smiltenē – 24 ēkas (Alsviķu struktūrvienībā – vēl deviņas ēkas), plus vēl zeme un mežs. Tehnikumam ir liela saimniecība – Latvijā tādu skolu nav daudz. No vienas puses, ir labi, jo saimnieciskā darbība palīdz nopelnīt. Bet, no otras puses, ir lielas apsaimniekošanas rūpes. Septembrī mācības uzsāka 850 audzēkņi. Tehnikumā mācās audzēkņi no visiem Latvijas novadiem, izņemot vienu. Kā sokas tehnikumam, ko skola piedāvā – par to saruna ar Smiltenes tehnikuma direktoru Rolandu Aģi.

Smiltenē trīs galvenie izglītības virzieni: ceļu būve, lauksaimniecība un tūrisms (ieskaitot ēdināšanu). Alsviķu struktūrvienībā (tur zinības apgūst īpaši bērni, kam nepieciešams papildu atbalsta personāls): šūto izstrādājumu tehnoloģijas, ēdināšanas pakalpojumi, kokizstrādājumu izgatavošana, būvdarbi, dārzkopība, ādas apstrādes tehnoloģijas. Unikālas profesijas, piemēram, veterinārārsta asistents, būvniecības un ceļu būves mašīnu tehniķis, Alsviķos – apavu labotājs.

Kādi jaunieši, ar kādām zināšanām un motivāciju pie jums atnāk?

R. Aģis: Tāda viena portreta nav. Jūtams, ka pēc 9. klases pabeigšanas liela teikšana vēl ir vecākiem. Zināšanu un prasmju amplitūda ir ļoti liela. Jāsaprot, ka mēs iedodam tikai pamatus. Jaunieti pieslīpē nozares, kas ir lielas un sarežģītas, ar specifiskām zināšanām un prasmēm. 

Piemēram, transportbūvju būvtehniķa profesija balstās uz aprēķiniem, matemātiku, fiziku – un kā mums valstī kopumā skolās ar to sokas, mēs labi zinām... 

Tāpēc esam piesaistījuši papildu skolotājus eksaktajiem priekšmetiem (diemžēl eksakto priekšmetu apjoms profesionālajā izglītībā ir mazāks nekā vispārējā vidējā izglītībā), nodrošinājuši papildu konsultācijas, lai šo matemātikas un fizikas nebūšanu atrisinātu, jo bez tām nevar, it īpaši ceļu būvē, kur vēl matemātika un fizika jāsasien kopā ar inženierzinātnēm, dzīves patiesībām.

Mums jāsagatavo vidēja līmeņa augstas klases speciālists, kurš prot organizēt gan savu, gan citu darbu. Prasību nonivelēšana, lai formāli sasniegtu rezultātus eksāmenos, bija liela kļūda. Labi, ka esam to apzinājušies. Tas nozīme, ka jaunietis nav pilnvērtīgi apguvis vielu, bet mēs, pieaugušie, dodot tik lielas pielaides, sabojājam jauniešiem nākotni.

Esam maza nācija, mums nav tādu resursu un privilēģiju kā, piemēram, Vācijā, Austrijā, Francijā. Mēs kā nācija novecojam, un mums svarīgi, kas nāks mūsu vietā. 

No tautsaimniecības skatpunkta kritiski svarīgi noturēt tieši šo vidusposmu – profesionālo izglītību. 

Jau izskanējuši statistikas dati, ka Latvijā 27 tūkstoši jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem nekur nestrādā un nemācās. Manuprāt, mazajai Latvijai šokējošs skaitlis.

Varbūt viņi nogaida, domā, meklē dzīves ceļu, varbūt cer, ka visas zināšanas, ko vajadzēs, varēs dabūt no gugles, no mobilā telefona...

Telefons var saplīst, internets pazust. Tas, ko nevar atņemt un kas nevar pazust, ir zināšanas un prasmes. Turklāt ne viss ir atrodams guglē, turklāt jāmāk jau arī izmantot, saprast informāciju. Jūs ņemtu darbā speciālistu, kurš atbildes uz visiem jautājumiem meklētu internetā?

Profesionālās izglītības pamats ir tieši praktiskās iemaņas. Audzēkņiem vienmēr atgādinu: jūsu zināšanas, prasmes un laiks ir tas, ko jūs pārdodat saviem darba devējiem.

Jautāju audzēkņiem: kādu algu jūs vēlaties saņemt, sākot strādāt? Man atbildēja: ap 2500 eiro mēnesī uz rokas. Labi. Pieliksim klāt visus nodokļus. Protams, darba devējs grib arī kaut ko nopelnīt. Tad jautāju jauniešiem: jūs spējat ar savām zināšanām un prasmēm darba devējam ienest 5000–6000 eiro mēnesī? Jauniešiem sejas garas. Protams, ir izņēmumi, piemēram, mūsu bijušais audzēknis, automehāniķis Egīls Ausējs, kurš Eiropas jauno automehāniķu konkursā izcīnīja otro vietu (tikai par mata tiesu atpaliekot no pirmās vietas) un varbūt arī varētu tuvoties 2500 eiro algai.

Vēl gribu piebilst, ka digitalizācijai, inovācijām un tehnoloģijām ir liela nozīme, bet, kā rāda pētījumi Somijā, pārāk liela digitalizācija noved pie notrulināšanās. Jābūt līdzsvaram. 

Esmu tikai par jauniem risinājumiem un tehnoloģijām, tomēr tās nespēj aizvietot racionālu spriestspēju, cilvēcisko faktoru.

Ja skatāmies uz tehnikumu kā primāro darbinieku kalvi, tad tam jāiet roku rokā ar nozari un tās jaunākajam tendencēm. Tehnikums nekad nespēs izlēkāt līdzi visiem nozaru jaunumiem – vai tā būtu lauksaimniecība, ceļu būve vai kas cits, kas attīstās katru dienu, bet mēs strādājam pēc programmām, tāpēc darām visu iespējamo, lai tās būtu elastīgas.

Kāda ir sadarbība ar nozarēm?

R. Aģis: Uz to liekam lielu uzsvaru. Cenšos iesaistīt tehnikuma dzīvē nozaru speciālistus. Pazīstamā Cēsu restorāna "H.E.Vanadziņš" [iekļauts arī "Michelin Guide" ceļvedī] šefpavārs Edgars Rubenis tehnikumā māca restorāna ēdienu gatavošanu. Tāpat ir laba sadarbība ar būvniecības uzņēmumiem "ACBR", "Binders", "Baltem" – viņu inženieri lasa lekcijas, ejam pie viņiem uz darbnīcām apgūt praktiskās zināšanas, pie viņiem dodas praksē un pēc tehnikuma absolvēšanas paliek darbā. Tāpat šie savas nozares flagmaņi savu iespēju robežās cenšas palīdzēt ar materiāltehniskās bāzes papildināšanu skolā.

Diemžēl liela problēma, ka tikai trešdaļa audzēkņu pēc tehnikuma sāk strādāt nozarē atbilstoši savai izglītībai. 

Piemēram, Vācijā tie ir 87% – tur gan profesionālās izglītības modelis ir izkopts 90 gadu garumā. "Binders" diviem labākajiem būvniecības nodaļas jauniešiem maksā 150 eiro mēneša stipendiju (papildus skolas stipendijai), tā sniedzot papildu motivāciju jauniešiem. Labākajiem vidējais vērtējums ir 8,2–8,3, kas ir ļoti labi tik smagās programmās. Arī veterinārmedicīnas nodaļā ir stipendijas no akciju sabiedrības "Dimedium". Esmu pateicīgs un priecīgs par šādu nozares atbalstu un tālredzīgu skatījumu.

Tā ka jauniešiem ir liels potenciāls, mums ir patiesi spējīgi un talantīgi jaunieši. Svarīgi vēlmi mācīties nenokaut ar pārsteidzīgiem lēmumiem un prasībām, lieku birokrātiju, dažādām izglītības sistēmas nemitīgām reformām.

Skaidrs, ka mūsdienu latviešu jaunieši grib dzīvot labos apstākļos – ja tas nav iespējams, dodas uz ārzemēm. Ja ne uz labākiem apstākļiem, tad vismaz pasauli apskatīt un izbaudīt. Un viņu vietā tagad Latvijā mēs būvniecības objektos redzam ļaudis no Vidusāzijas valstīm. Tas, manuprāt, pazemina arī profesionālās izglītības prestižu.

Par prestižu jārunā, jārunā un vēlreiz jārunā. Ir jāpārstāj šī stereotipiskā domāšana. Profesionālajā izglītībā ir investēti ļoti lieli naudas apjomi pēdējos divos plānošanas periodos – tā ir radikāli mainījusies. Kāds jums, piemēram, priekšstats par melioratoriem – hidrobūvju būvtehniķiem?

Nosmērējušies, dubļaini, smags darbs, bet laba alga.

... un kādu dienu ar zaļo pūķi vēl pacīnās. Jā, tā bija kādreiz. Mūsdienās tā ir akūti vajadzīga un ļoti labi apmaksāta profesija. Padomju laikā izbūvētais pamazām sabrūk. Redzam daudzas applūdušas vietas. Jautājums, cik zemju īpašnieki var atļauties atjaunot meliorācijas un noteku sistēmas, bet fakts paliek nemainīgs – Latvijā šo speciālistu trūkst. 

Pirms gada Jēkabpilī pārrāva dambi, bet tādi speciālisti, kuriem ir atbilstošas zināšanas, prasmes un kvalifikācija, lai to atjaunotu, valstī ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Smiltenes tehnikumā ienāca investīcijas, uzbūvējām manēžu, kur melioratora kvalifikāciju var apgūt cauru gadu, sapirkām dārgas rokamās un drenējamās iekārtas, traktorus, mērniecības iekārtas, bet jaunieši nenāk. Kāpēc? Tāpēc, ka dominē stereotips, kas daļēji arī ir iegūts no vecākiem, kuri pēc 9. klases tomēr virza savus bērnus, ka ir tikai dubļi, grāvju rakšana un netīra tehnika. Bet patiesībā dzīve strauji gājusi uz priekšu, ir moderna tehnika un melioratora – hidrobūvju būvtehniķa profesija ir daudzšķautņaina.

Bet mums trūkst speciālistu ne tikai ar profesionālo vidējo, bet arī ar augstāko izglītību. Jā, demogrāfijas rādītāji ir katastrofāli, bērni dzimst arvien mazāk, līkne iet uz leju, bet drīz tā vispār gāzīsies lejup kā akmens ūdenī. Ko tad? Par to bija jādomā jau stipri iepriekš – profesionālā izglītība ir primārā darbaroku kalve un tautsaimniecības viens no fundamentāliem balstiem.

Bet algas jau arī nav tādas, lai darītu smagu darbu.

Putrāļa kungs [Bilskas pagasta zemnieku saimniecības "Kalējiņi" īpašnieks Kaspars Putrālis] Smiltenes novadā izveidojis izcilu lauku saimniecību, kur fermas strādnieks pelna gandrīz tikpat, cik Smiltenes tehnikuma direktors.

Jā, bet jums nav jāvalkā gumijas zābaki...

Atkal stereotips. Ir saimniecības, kur tiešām jāstrādā gumijas zābakos, bet liela daļa saimniecību ir digitalizētas un robotizētas. Kā jau minēju, profesionālajā izglītībā kopumā pēdējos gados ir investēti daudzi miljoni, lai tiktu līdzi ne tikai nozares aktualitātei, bet arī modernai mācību videi. Ar modernu traktoru vai kombainu tagad var braukt baltās zeķītes, tos uz lauka vada GPS. 

Lauku reģionos vēl kopumā ir problēmas ar darbaspēka resursu, kaut gan pēdējos gados ir pozitīvas tendences: ļaudis sāk virzīties uz laukiem. 

To mēs redzam arī savā tehnikumā: ar lauksaimniecību saistītās izglītības programmu vietas aizpildītas, cilvēki mācās mūžizglītības formātā.

Pagājušā gada nogalē parādījās ziņa, ka Ogres tehnikumam ir finanšu problēmas, direktore taupa uz apkures rēķina un liek mācīties no mājām. Kā jums klājas?

Es jau minēju, ka mums ir liela saimniecība, kas nodrošina mums savu apkuri, savu ūdeni, savu kanalizāciju, tikai elektrību pagaidām vēl neražojam. Tas ir izaicinājums jebkuram direktoram, jo jānodrošina infrastruktūra, personāls, materiālu sagāde, rēķinu un pakalpojumu apmaksa un citas lietas. Mēs, tehnikumi, joprojām strādājam pēc 2007. gada cenām, turklāt valsts dotācija ir nevis 100%, bet 94% no summas, kas pienākas pēc audzēkņu skaita, kas mūsu gadījumā ir ap 50 000 eiro mazāk. Cik ienesīgs būtu šā brīža bizness, ja būtu jāstrādā atbilstoši tādam izcenojumam? Pateicoties Smiltenes tehnikuma pašaizliedzīgajam zelta kolektīvam, mums izdodas sabalansēt budžetu, atrodam efektīvākos risinājumus, piemēram, kā roku darbu aizstāt ar tehnoloģijām. Nav nekā dārgāka par roku darbu. Piemēram, struktūrvienībā kurinājām ar šķeldu, kam bija vajadzīgi četri kurinātāji. Bet investējām 130 000 eiro, ko paši bijām nopelnījuši savā saimniecībā, automatizētā granulu apkures sistēmā, kas ir daudz lētāk. Līdzīgi mēs mēģinām pieiet katrai izdevumu pozīcijai, savienot mūsdienu risinājumus ar iespējām.

Kā jūs nopelnāt savu naudu?

Iznomājam valdījumā esošo zemi, ir mācību veterinārā klīnika, mācību viesnīca, ēdnīca, telpu noma, sniedzam mūžizglītības pakalpojumus, dažādi komunālie pakalpojumi. Tomēr 

svarīgi ir izprast, ka tehnikuma primārā funkcija ir izglītība. Piekrītu, ir fantastiski, ja izdodas nopelnīt papildu līdzekļus, racionāli un ekonomiski saimniekojot, tomēr šie līdzekļi, manuprāt, būtu investējami atpakaļ izglītībā, 

nevis izmantojami ikdienas rēķinu apmaksai.

Es nešaubos, ka, sakārtojot pāris fundamentālas lietas, profesionālā izglītība ne tikai atgūs savu agrāko spozmi, bet piedzīvos vēl neredzētas sasniegumu virsotnes.