Par vīriem, kas nepakļaujas. Saruna ar režisoru Gati Šmitu

16. maijā Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos komēdija "Bezkaunīgais vecis" pēc asprātīgā dzīves vērotāja, Holivudas filmu žurnālista un neskaitāmu romānu autora Anšlava Eglīša romāna un lugas "Bezkaunīgie veči" motīviem. Par to – saruna ar režisoru Gati Šmitu.

Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot sešdesmit piecu gadu vecumu? Vai, esot pensijā, pirkt modīgas drēbes ir ētiski? Vai jaunas brilles ir greznība? Cik gadu vecumā pārstāt vadīt automašīnu? Vai trakulīgi izbraucieni pie dabas ir pelnīta atpūta mūža nogalē vai tomēr vecuma plānprātības izpausme? Un kas būtu, ja kādu dienu Indrānu tēvs iznāktu no pirtiņas un sāktu dzīvot tādu dzīvi, par kādu vienmēr sapņojis? Tā Nacionālais teātris piesaka izrādi "Bezkaunīgais vecis".

Gatis Šmits.

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

– Izrādi "1906. Trakāk vēl kā piektā gadā" iestudējāt 2008. gadā. Ja nemaldos, šī pēc piecpadsmit gadiem jums ir otrā reize režisora statusā Nacionālajā teātrī. Kāda ir atgriešanās?

G. Šmits: – Ļoti laba, taisām labu izrādi, ar labiem aktieriem, no kuriem ar dažiem esmu jau iepriekš strādājis, piemēram, ar Lāsmu Kugrēnu Jaunā Rīgas teātra izrādē "Farjatjeva fantāzijas" un ar Voldemāru Šoriņu jau minētajā iestudējumā Nacionālajā teātrī.

– Anšlava Eglīša lugu "Bezkaunīgie veči" Nacionālais teātris iestudēja 1990. gadā Mihaila Kublinska režijā ar Kārli Sebri, Jāni Kubili un Alfrēdu Jaunušanu galvenajās lomās. Parēķināju, ka jums tolaik bija septiņpadsmit gadu. Izrādi redzējāt?

– Zinu, ka tāds nozīmīgs iestudējums bija, bet redzējis netiku. Nacionālajā teātrī līdz divdesmit gadu vecumam patiesībā biju bijis tikai vienu reizi. Tā bija simtā izrāde uzvedumam "Emīls un Berlīnes zēni", kas beidzās ar to, ka aktieri uz labu laimi nosauca rindu un vietu, un tam, kurš tur sēdēja, tika puķe. Pirmais savu "izredzēto" nosauca Emīls, kuru spēlēja Edmunds Freibergs. Kā otrais aktieris, kuru neatceros, varbūt ar viņu tiekos katru dienu, tikai neatminu, ka tas bija viņš, tādiem tumšiem matiem, spēlēja Emīla labāko draugu. Nosauca – otrā rindā astotā vieta. Un tur sēdēju es. Man toreiz bija seši gadi, varbūt vēl mazāk. Gāju uz skatuves, un man iedeva tulpi. Mājās vēl ir tāda bilde.

– Par ko Anšlavs Eglītis raksta savos "Bezkaunīgajos večos"?

– Par novecošanu, par latviešu vīrieša iekšējo jūtīgumu. Par brīdi, kad pienāk pensijas vecums un tu, protams, tā nosacīti, esi ar vienu kāju kapā, vairs neko nevari ietekmēt, un par to, kā draugi un daba var palīdzēt saņemties. Profesionālā dzīve ļoti daudziem vīriešiem aizņem viņu enerģijas lielāko daļu. Un ja to vairs nav kur likt... Anšlavs Eglītis "Bezkaunīgos večus" rakstīja pagājušā gadsimta sešdesmitajos, un viņa uztverē pensionārs ir tas, kurš vairs nestrādā. Tāpēc stāsts ir par pensijā iešanas krīzi, ko izjutis katrs cilvēks, kas gadu desmitiem ikdienā strādājis un socializējies savā darbavietā. Un nu, nonākot izolācijā mājās, pat ja esi kopā ar ģimenes locekļiem, jūties kā no laivas izmests. Jo ir jāmaina dzīve. Ko nu? Komēdijas vērtība labāk parādās oriģinālajā romānā nekā lugā – tieši situācijas uztveres jūtīgumā. Atklājot aizdomas, ilūzijas un ievainojuma sajūtu. Runa ir par vienkāršām lietām, bet Anšlava Eglīša darbā mēs tās redzam no ļoti krāšņas un interesantas perspektīvas.

– Kā un kāpēc Anšlava Eglīša "Bezkaunīgie veči" jūsu izrādē pārtapuši par "Bezkaunīgo veci"?

– Stāstu mēs vēstām Jāna Bertolda seniora acīm. Jo tas ir par viņa pensijā iešanas krīzi, viņa lielo uzdrīkstēšanos un jaunas dzīves sākumu. Anšlavs Eglītis tomēr vairāk ir literāts, nevis dramaturgs. Romāns rakstīts turpinājumos publicēšanai mēnešrakstā, un nez kādēļ romāna otra puse ir tieši divas reizes garāka un vairāk aprakstīta nekā pirmā. Salīdzinājumā ar lugu teksts nav ļoti daudz īsināts, dažas vietas mēs ar Justīni Kļavu mazliet noslīpējām un atvieglojām, lai varētu to virzīt tiešāk izrādes vēstījumam.

– Anšlavs Eglītis bijis šerps vīrs. Ko viņš teiktu par jūsu atļaušanos?

– Būtu bezgalīgā sajūsmā. Arī redzot to, cik ļoti, piemēram, Voldemārs Šoriņš saprot ainas uzbūvi un komēdijas potenciālu. Arī Juris Lisners un Ivars Puga – mūsu aktieri šajā izrādē absolūti precīzi atbilst lugas iecerei. Viņiem ir ap sešdesmit pieciem gadiem, tieši tik, cik lugā ierakstījis Anšlavs Eglītis. Iepriekšējā izrādē vecmeistari Kubilis, Sebris un Jaunušans spēlēja vīrus, kam pāri astoņdesmit… Un tā ir liela atšķirība. Toreiz tas piedeva savu interpretācijas šarmu, jo izcilie Nacionālā teātra grandi bija tādi "riktīgi onkuļi", vārda labākajā nozīmē, bet romāns tomēr rakstīts cilvēkiem vēl spēka gados, ap sešdesmit. Un stāsts ir par spēju vēl pieņemt dzīvi, kāda nu tev ir un kāda vēl Dieva dotu laiku būs.

– Runājat par krīzi, bet kāds sacīs – nu kāda krīze! Senioriem ir vaļā visa pasaule, ko var apceļot, jo ir laiks, kura agrāk nebija.

– Cik Latvijā tādu senioru ir? Cik procentu jūs dotu? Kādu vienu? Ja būtu trešdaļa tādu, kam vaļā visa pasaule, trešdaļa turīgo un viena trešdaļa trūcīgo, tad cita runa. Bet pie mums diemžēl ir milzīgs finansiāli zemākais slānis, vidusslāņa pazudums un ļoti maza saujiņa to, kam vecumdienās tiešām ir visas šīs iespējas.

– Un lai pilnībā izmantotu arī tās iespējas, kas tiešām ir, senioram jājūtas ļoti komfortabli digitālajā pasaulē. Jo biļetes uz daudziem koncertiem ar atlaidi var nopirkt tikai internetā, peldbaseina abonementu ar atlaidi – tikai internetā, pat parasto biļeti uz skolas absolventu salidojumu – arī tikai internetā!

– Tas tiek reklamēts kā ērtība un skar ne tikai seniorus, bet mūs visus. Bet īstenībā tā ir kontrole, kas nāk no korporatīvās domāšanas, biznesa administrēšanas, sabiedrības vadības un tamlīdzīgiem laikmeta rīkiem visās nozarēs ar mērķi nevis palīdzēt cilvēkiem, bet izmantot viņus…

– Kā jums mainījies priekšstats par to, kas īsti ir vecums?

– Man vienmēr licies, ka tie cilvēki, kas bijuši par mani vecāki, arvien palielina šo laika distanci. Pēteris Krilovs, piemēram, vienmēr bijis vienu krietnu paaudzi par mani vecāks. Jaunībā viņu ierakstīju pieaugušo nodaļā, kurā viņš joprojām atrodas. Tagad, pats kļūdams vecāks, esmu viņam it kā pietuvojies, bet manā uztverē tas pirmais iespaids turpinās. Kamēr esi bērns, arvien ir kāds pieaugušais tava tēva vecumā, kas saistās ar vidējo, pieaugušo paaudzi. Un tad nāk vecīši čakārnīši. Taču patiesībā tā vidusdaļa ir liela, un tu pats tajā ieaudz iekšā pat nemanot. To var just vidusskolas salidojumos, uz kādiem tikai pāris reižu savā mūžā diemžēl esmu bijis. Un tur var redzēt, cik cilvēki dažādi noveco. Viens izskatās kā sirmgalvis, ko tikko var pazīt, par citu gribas teikt – ei, vecīt, tu nemaz neesi mainījies! Par senioru var kļūt arī četrdesmit gadu vecumā. Viss atkarīgs no tā, vai tu saglabā interesi par lietām un kāds ir tavs subjektīvais skatījums uz gada ierakstu pasē.

– Bet kur slēpjas tā izrādes veču bezkaunība?

– Romāna un lugas kontekstā "bezkaunīgais" nav īsti ērts vārds latviešu valodā. Tam nāk līdzi nekaunīguma vai pat rupjības piegarša. Es drīzāk teiktu – trakie veči, tādi, kas dara, ko vēlas, iedomājas no sevis to, ko vēlas, un dzīvo ar vilni. Taču mēs saglabājām Anšlava Eglīša doto vārdu "bezkaunīgie" aiz cieņas pret autoru un lai būtu arī sasauce ar iepriekšējo Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi pirms trīsdesmit gadiem. Romāns, luga un mūsu izrāde ir viens vienīgs trakulību un atļaušanos stāsts par izlaušanos no objektīvās dzīves situācijas un uzdrīkstēšanos darīt to, ko cilvēks vēlas darīt, par spīti sabiedrības it kā uzliktajam priekšstatam par to, kādam senioram pienākas būt. Un tur atklājas arī tā bērnišķība, kas veču kompānijās vienmēr bijusi, tas bērna prieks atļauties nepielāgoties situācijai, meklēt, kas tad īsti ir tas īstais vecis, kur tas vīrišķīguma elements. Anšlavam Eglītim piemīt inteliģenta humora izjūta, kas nav pārāk bieži sastopama.

– Priekšstatu par senioru mēs lielā mērā gūstam bērnībā no saviem vecvecākiem. Kāda bija jūsu vecmāmiņa, Jaunatnes teātra aktrise Lūcija Baumane un aktieris Luijs Šmits viņu cienījamos gados?

– Lūcija Baumane – aktrise, pedagoģe, režisore – strādāja līdz pēdējam brīdim, pašām beigām. Vēl astoņdesmit gados "Centrifūgā" kāpa uz Jaunatnes teātra skatuves. Bija enerģiska, stabila, stipra sieviete. Vectētiņu Luiju Šmitu satiku mazāk, pāris reizes gadā kādās viesībās. Ne tik aktīvs kā sieva, viņš bija tas, kurš mājās lasīja romānus vāciski, daudz arī avīzes, kuras pēc tam kurināja krāsnī, viņam viesībās taisīja gogelmogeli. Ar vectēvu vairāk satuvinājāmies, skatoties, ko viņš darīja kā aktieris, jo tā ir valoda, ko māku novērtēt, saprast un atšķirt. Luijs Šmits bija elegants aktieris, palaikam filmējās vēl ļoti lielā vecumā. Starp citu, atraktīvi seniori pamanāmi arī manā filmā "Kur mājo teātris", kas nupat piedzīvoja pirmizrādi un ko šobrīd arī rāda Jaunajā Rīgas teātrī – par veco Dailīti Lāčplēša ielā 25, tā dēvēto Smiļģa māju, kāda tā bija, kā to apdzīvoja Jaunais Rīgas teātris pēdējā sezonā pirms pārcelšanās uz Tabakas fabriku. Filmā figurē arī pieci brīnišķīgi teātra sargi. Vīri pensijas gados, visi, kā norunājuši, nāk uz darbu rūtainos kreklos, līdzi vai visa iedzīve. Katru vakaru cilvēkos, vai visa tā ņudzekļa epicentrā, skatās teātra izrāžu translācijas… Foršs darbs cienījamos gados!

– Filmā mani visvairāk aizkustināja epizode, kur jaunās aktrises Liene Šmukste un Iveta Pole pēc atlaišanas aizver aiz sevis ģērbtuves durvis. Ar sāņus pavērstu skatienu, kurā izteikts tik daudz par sajūtu, kad zaudē darbu… Kā to vispār izdevās uzfilmēt?

– Ja filmētu kāds no malas, varbūt tā arī nesanāktu. Bet Jaunais Rīgas teātris divdesmit gadu garumā bija arī manas mājas un aktieri – mani draugi un kursabiedri. Septiņu gadu laikā filmēju sešas dienas. Manā ieskatā filmas auditorija ir Jaunā Rīgas teātra skatītāji, tādā ziņā šī filma ir introverta, jo cilvēkiem no malas tā maz ko izteiktu. Bet tie, kuri trīsdesmit gadus apmeklējuši šo teātri un mīl tā aktierus, nāk uz koncertfilmu, kur pēc definīcijas ir kaut kas no performances, kur ir skatuve un aizkulises. Tāds kinožanrs ar pietiekami lielu auditoriju.

– Pērn jums pašam palika piecdesmit gadi. Kā iztēlojaties savu dzīvi pēc piecpadsmit gadiem? Ko darīsit?

– To pašu, ko tagad. Taisīšu filmas un teātra izrādes.