"Mums visiem šajā pasaulē ir derīguma termiņš." Saruna ar režisoru Henriju Arāju

"Man patīk iestudēt darbus, kurus iepriekš neviens nekad nav iestudējis, jo tad nav nekādu iepriekšēju iestudējumu radītu priekšstatu pēdu," saka režisors Henrijs Arājs, kura jauniestudējums – japāņu autora Jukio Mišimas "Zelta templis" – rīt, 27. februārī, piedzīvos pirmizrādi Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē.

…Nekas šajā pasaulē nav tik skaists kā Zelta templis. Sasniegt šo skaistumu jaunajam Midzogučī nozīmē radīt dzīvei jēgu un atrast piepildījumu. Tādu nākotni viņam novēl arī vecāki. Tomēr – kā lai sadzīvo ar vēlmi kļūt par daļu no skaistā, par daļu no mūžības, apzinoties, ka tu vienmēr paliksi tikai ēna? Zelta templis vienmēr būs pārāks par tevi. Varbūt cilvēka dzīves jēga ir atrodama kaut kur citur, bet – kur? Tā izrādi piesaka Nacionālais teātris. Dramatizējuma autore ir Lelde Stumbre. Henrijs Arājs Nacionālajā teātrī debitēja pērn ar izrādi "Ugunsseja" Aktieru zālē.

Jukio Mišima ir viens no nozīmīgākajiem autoriem un personībām 20. gadsimta Japānas kultūrā. Ikoniskais japāņu prozaiķis strādāja daiļliteratūrā, drāmā, dzejā, autobiogrāfijā, kritikā. Pievērsās kino, mūzikai, dejai, kultūrismam un cīņas mākslai. Savas dzīves laikā bija arī viena no pretrunīgākajām personībām Japānas vēsturē, jo uzskatīja, ka mūsdienu Japāna ir nodevusi viņa ideālus. 1970. gadā pēc neveiksmīga valsts apvērsuma mēģinājuma izdarīja samuraju rituālo pašnāvību harakiri. Šogad godinām šīs Japānas kultūrā nozīmīgās personas simtgadi.

Mišimas romāns "Zelta templis" tiek uzskatīts par visvairāk lasīto japāņu literatūras darbu pasaulē, tas vēsta par Kinkakudzi jeb Zelta paviljona šokējošo aizdedzināšanu Kioto, ko 1950. gadā veica jauns budistu mūks. Paviljons, kas celts pirms 1400 gadiem, bija pārcietis Otro pasaules karu un Japānas kultūrā bija nozīmīga sakrālā celtne. Mišimas romānā atspoguļota notikuma literārā versija ar nosaukumu "Zelta templis".

Henrijs Arājs.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Henrij, jūs jaunajai izrādei esat devis īpašu apzīmējumu – filozofiska drāma par skaistuma dabu…

H. Arājs: Izrāde ir mēģinājums atklāt, kas notiek ar jaunu cilvēku, kurš vēlas būt nozīmīgs un alkst atrast piepildījumu "skaistākajā vietā uz pasaules" – Zelta templī. Tas ir ideāla iemiesojums, kas vienmēr atgādina par sevis paša nožēlojamību. Izrāde ir par vilšanos sevis radītos ideālos. Par sava autentiskuma meklējumiem. Vienlaikus izrāde ir arī poētisks stāsts par mēģinājumu iemainīt savu individuālo izolāciju pret sakrālu mūžību. Par to, kā kaut kas nepilnīgs cenšas saplūst ar kaut ko pilnīgu. Izrādes pamatā ir doma, ka mums visiem šajā pasaulē ir derīguma termiņš. Izrāde būs kā haika, dzejolis, mīkla, kas jārisina katram pašam.

Pirms izvēršam izrādes vēstījumu, kas no līdz šim paveiktā kā aktierim, scenogrāfam un režisoram jums pašam šķiet visvairāk izdevies vai ko uzlūkojat par būtiskāko?

Šķiet, trešā kursa laikā iestudēju "Sapni vasaras naktī". Tur pirmoreiz radās sajūta, ka kaut kas pareizi darīts. Tāpēc, ka izvēlējāmies to ceļu, ka teātrim jābūt vizuālam. Tā atrisinājām ainu ar mīlētāju tikšanos sapnī mežā, ļāvāmies trakajai idejai par griestos iekārtiem galdiem… Pirmoreiz sajutu ieķērienu profesijā. Tie ir tādi mazi laimes mirkļi, kad jūti, kaut kas izdevies, sanāk. Protams, daudz bijis brīžu, kad domā tieši pretēji – nu jā, varēja citādi… No aktiera darbiem pieminēšu kinolomu, kura gan man nebija pirmā, bet visnotaļ nozīmīga. Par šaušalīgiem notikumiem Mēronas mazpilsētā stāstošā seriāla "Bezvēsts pazudušās" režisoram Vladam Kovaļovam laikam bija iepaticies mans vārds, ka viņš to iedeva arī manam varonim, naivajam puisītim, kas bija apmaldījies sevī un dīvainos apstākļos. Alberta Viegliņa seriālā "Produkts" man uzticēts nedaudz lecīgs puisis, kurš traģiski maldīgi domā, ka spēs veiksmīgi īstenot kokaīna pārdošanas misiju un kļūt bagāts. Protams, esmu pateicīgs arī par visām pārējām iespējām filmēties, kuras man ir dotas.

Runājot par režiju, te, Nacionālajā teātrī, pēc diviem ar "Ugunsseju" pavadītiem mēnešiem un diviem tagad, iestudējot "Zelta templi", jūtos labi. "Ugunsseja" bija ļoti sarežģīts materiāls, man teica, nez, kā tiksi galā. Bet es tik ļoti izjutu sevī to jauno puisi, ka nespēju šo izrādi netaisīt. Var jau būt, kāds kritiķis iebildīs, bet es pats pēc šā darba izjutu gandarījumu. Arī tāpēc, ka tas ir vizuāls darbs. Man patīk, ka scenogrāfija iet sakabē ar stāstu. Esmu lasījis izteikumus, ka režisors, nespējot atrisināt stāstu, slēpjas aiz scenogrāfa, bet vismaz manā uztverē teātrim ir jābūt vizuālam. Jo tas ir skaisti – teātris taču ir dzīva māksla, kur ienāk gaisma, kostīmi, scenogrāfija… Kad ieceru izrādi, es arī domāju "bildēs". Manā galvā atveras kā iedomāta, vizuāla komiksu grāmata. Tā es redzu arī pasauli. Kā vizuālu vienību. Un manam teātrim jābūt vizuālam. Pieņēmām, iespējams, traku, "biezu" lēmumu, ka "Ugunssejas" stāsts notiks autopsijas telpā. Var jau likties, ka stāsts par puisi, kurš nodedzina aiz sevis visu – māju, savus vecākus –, ir ļoti tumšs, ārpus realitātes, ārpus iespējamā… Bet tad pēc izrādes pie manis pienāca viena latviešu sieviete, kura sacīja, ka viņas kaimiņš pirms nedēļas nodedzinājis savu māju. Tajā dzīvojuši divi brāļi. Viens noslīcinājies jūrā, bet otrs pēc tam nodedzinājis viņu māju. "Ugunsejas" sajūta varētu likties tik tāla, bet, redz, eksistē tepat blakus, kaimiņos. Saprotu skatītājus, kuri mūsdienu ne pārāk glītajā pasaulē teātrī alkst atelpas, nosvinēt svētkus, pasmieties, bet man, nezinu, varbūt tādā jaunības vēlmē gribas runāt par nesaprastiem jauniem cilvēkiem, kuri ir kaut kādā konfliktā ar pasauli. Varbūt tāpēc šādi materiāli pie manis arī atnāk…

Tā notika arī ar "Zelta templi"?

Sēdēju tepat vienā Nacionālā teātra izrādē Lielajā zālē, kad, pat nevaru izskaidrot, kā, bet galvā iešāvās – Mišima! Un Ieva Struka (Nacionālā teātra direktora vietniece repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos) kā bumbiņu pretī izmeta – "Zelta templis"! Vēlāk abi apsēdāmies Eduarda Smiļģa muzeja parciņā un spriedām, gudrojām… Atradu, ka vienā baletā bija paņemta romāna sajūta, tēma un nelielā dejas partitūrā uzlikta uz skatuves. Viens mēģinājums iestudēt "Zelta templi" bijis ārzemēs, bet it kā ne pārāk veiksmīgs. Tas arī viss. Un tad braucu ciemos pie Leldes Stumbres. Sēdējām viņas virtuvē, dzērām kafiju, mocīju rakstnieci, gari un plaši stāstot par visu, ko uz skatuves vajadzētu parādīt. Romānu "Zelta templis" uzlikt uz skatuves ir ārkārtīgi sarežģīti. Jo tā darbība ļoti ilgu laiku notiek galvenā varoņa prātā. Un domas par savas rīcības sekām viņš savā prātā apgroza simtiem reižu. Bet teātrī nepieciešamas attiecības, situācijas, dialogi... Mūsu sadarbības process bija tāds: Lelde Stumbre uzrakstīja pirmo variantu, es pēc tam taisīju savu. Atkal tikāmies, runājāmies… Dramatizējums jeb mūsu luga tika pārstrādāta, nepārspīlējot reizes piecdesmit. Visu romānu parādīt nevar un arī nevajag, bet vēlējos saglabāt galveno, ko mēs ar šo darbu vēlamies pateikt šodien. Kā tos lego klucīšus salikt pareizā secībā, lai nodotu skatītājam romāna ārkārtīgi samezgloto un sarežģīto stāstu, tā bija vesela matemātika. Tā tiešām ir vesela mīkla, kā šo stāstu parādīt, uzlikt uz skatuves. Ceru, ka esam pietuvojušies Mišimas "Zelta tempļa" esencei.

Kur centrā tātad ir jauns puisis, kurš ienāk budistu templī…

Pirmoreiz lasīju šādu stāstu, kur tik ļoti akcentēta skaistuma tēma. Attiecības ar skaistumu. Pat saindēšanās ar skaistumu. Mani ļoti fascinēja Mišimas skatījums uz skaistumu. Jaunais puisis ir kā apsēsts ar ideju – es nonākšu tajā Zelta templī, par ko visu dzīvi esmu sapņojis. Viņš ir saindējies ar šo Zelta templi, ar skaistumu, līdzīgi kā es jau kopš bērnības esmu saindējies ar teātra skaistumu. Kad pirmoreiz septiņu gadu vecumā nonācu teātra zālē, gribēju vai uzkāpt uz skatuves. Atceros, tas bija tieši šeit, Nacionālajā teātrī, sēdēju priekšpēdējā rindā un kā mazs puika, acis ieplētis, skatījos uz virvēs iekārtu aktieri… Nu kā var būt, ka cilvēks lido? Bet teātrī tas ir iespējams… Fascinējoši! Tā ticība teātra skaistumam un brīnumam manī nepazūd joprojām. Un no tā laika laikam arī apziņa, ka manam teātrim jābūt vizuālam. Kopš tā mirkļa mani ne brīdi nepameta sajūta, ka teātris ir mans templis, kur man jānonāk.

Un esat te nonācis…

Tāpēc arī taisu izrādi par jaunu puisi un Zelta templi, kas būs viņa piepildījums. Taču, no otras puses, nespēja iegūt skaistumu, kas izsapņots tavā prātā – to var nosaukt arī par dzīves ideāliem –, rada sāpes, ciešanas. Tie, kuri par kaut ko ļoti, ļoti, ļoti sapņo un nespēj to iegūt, jā, tūlīt un tagad, noteikti sapratīs, kā tas ir, kad sāp. Tie ir mūsu pašu uzbūvētie ideāli un skaistums, jēga, ko esam radījuši un kurai vajadzētu pietuvoties… Mišimas romānā un mūsu izrādē jaunajam puisim gan izdodas nokļūt izsapņotajā Zelta templī, bet viņš viļas savos ideālos, viļas visā, kam ticējis, viļas iztēlotajā skaistumā. Un, ja pēkšņi saproti, ka viss, kam esi ticējis, nav nemaz tik skaisti, jauki un pūkaini, tad sāp vēl jo vairāk. Vai, iespējams, gluži pretēji, varbūt tieši tad var beidzot sākt dzīvot.

Tā kā jūsu templis ir teātris, kāds varētu būt tas teātris, ko nākotnē mums ienesīs jaunie režisori, tie, kam tagad virs divdesmit, pie kuriem piederat arī jūs?

Man liekas, labākais, ko var ienest jauni cilvēki, ir tas, ka viņi runā godīgi un par lietām, ko paši saprot, kas pašus personīgi, egoistiski aizkustina. Bet, lai tas notiktu, viņiem vispirms ir jādod šī iespēja.

Neko, protams, nevar absolutizēt, bet kādi, kā jums šķiet, vispār varētu būt šā laika jaunu cilvēku zelta tempļi?

Esmu novērojis, ka liela daļa jaunu cilvēku ir apmaldījušies, apjukuši. Rodas jautājums, pie kā lai pieķeras šajā pasaulē? Kā dēļ vērts šo dzīvi dzīvot? Man šķiet, tas ir veselas dzīves uzdevums – atbildēt uz jautājumu, kas ir mans zelta templis. Protams, katram savs. Ja sanāk to atklāt dzīves laikā un tam vēl pietuvoties, tad, šķiet, ir jēga dzīvot. Atceros, nesen man bija saruna ar vienu man tuvu draugu par to, kas īsti ir svarīgi dzīvē. Kam īsti ir nozīme? Un tālāk par to, ka ģimene, cilvēks, ko tu mīli, un nodarbošanās, kura tevi aizrauj, kura tev sagādā gandarījumu, arī netikām. Neko svarīgāku neatklājām.