13.3 °C
Šogad aprit 35. gadskārta, kopš latvieši, lietuvieši un igauņi – 1,5 miljoni cilvēku – 1989. gada 23. augustā sadevās rokās, lai no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai izveidotu 660 kilometrus garu "Baltijas ceļu". Tā jēga ir vēstures un kultūras, cilvēkmīlestības un arī maizes ceļš.
Rudzu maize ikdienā var šķist ierasts un parasts pārtikas produkts, taču nupat valdība pievērsusi uzmanību tam, lai bērni un jaunieši katrā skolā bez maksas baudītu rudzu maizi, reklamētu maizi, atvēlot šim projektam 300 000 eiro.
Ir vērts atgriezties pie idejas, kas patiesi ir rudzu maize; ka maize sevī ietver visu to, kas ir svēts, godāts, kas zaudēts vai zudīs. "Latviešu tradicionālā rudzu maize ir svarīga latviešu materiālās un garīgās kultūras daļa, kas saistās ar tautas identitāti un ir tās nozīmīgs simbols," teikts Latvijas Kultūras kanonā.
Viens ir dalīt maizi bez maksas, otrs – nonākt līdz identitātes būtībai caur šo žestu, iemācīt rudzu maizes klaipa saikni ar tradicionālo, dzimtas, vietas saskatīšanu. Vai šis dāsnais valdības žests būs saistīts arī ar galda kultūru un tradīcijām, labas maizes godināšanu, atpazīšanu un atšķiršanu no nevērtīgas pārtikas, rādīs laiks, un speciālisti izvērtēs, kāds ieguvums no paveiktā būs ilgtermiņā. Aktīvākie sociālo tīklu lietotāji jau paspējuši izteikt viedokļus, salīdzināt un būt nemierā ar šo gaidāmo aktivitāti.
Kustinot vienu kanona zaru, līdzi kustas arī vēsturiskais un ne tikai šodienas aspektā apkārt notiekošais, bet arī dziļākā jēga par mums kopumā kā savas valsts veidotājiem. Kāda tad ir nozīme valstij un valsts neatkarībai, brīvībai? Viens no rādītājiem, kad pienāk grūti laiki, ir bads, un maize kļūst par simbolu. Par maizi rakstījuši ievērojami ļaudis, tautasdziesmas, ko Dainu skapī kārtojis Krišjānis Barons, lai ir viens no piemēriem, ka rudzu maize un Latvija ir sinonīmi, ka vārdam "latvietis" līdzi nāk neskaitāmi vēstures notikumi, latviskums, latviešu valoda un tās nostiprināšana sarunvalodā, valsts līmenī. Skolu mācību programmā atkal būs vēsture! Kopā ņemot, vēsture ir jāmāca caur maizes pagodināšanu, ne bukletu drukāšanu.
1939. gada 23. augustā Maskavā tika parakstīts neuzbrukšanas līgums starp nacistisko Vāciju un PSRS jeb tā dēvētais Hitlera–Staļina pakts. Šo vienošanos nereti dēvē arī par Molotova–Ribentropa paktu, un tālākais ir zināms. Latvija un tās pamats tika izpostīts, sagrauts un valsts vēsture pārrakstīta. Rudzu maize ieguva citu garšu un citu veidolu, latviskais nostumts malā, un mākslas un kultūras laukā tapušajiem darbiem atrasta jauna pieeja.
Latviešu valodā ir daudz skanīgu tekstu par maizi, rudziem, labību, pļāvējiem, kūlējiem, malējām, maizes cepšanu. Savulaik uzliktie valodas ierobežojumi, lai valodai ļautu eksistēt, lai tā nepazustu, lai būtu sajūta, ka ir kāds, kurš dāsni rūpējas par latvisko, noveduši pie tā, ka šodien joprojām redzamas sekas. Sīka un viltīga ir bijusi šī rūpe, un kādas pūles joprojām prasa latviešu valodas atgūšana sabiedriskās vietās.
Ja šādi skatās uz rudzu maizes popularizēšanu no Latvijas Kultūras kanonā iezīmētā garīgā un materiālā kultūras mantojuma aspekta, tad nupat piešķirtā finansējuma mērķis varētu attaisnoties – rudzu maizi ne tikai ēst, bet godāt mūsdienīgi un ar lepnumu. Atšķirt būtisko no seklā. Seno vējdzirnavu atdzimšana var iezīmēt Eiropas kartē vēl vienu Latvijas kultūras vaibstu. Mākslas rupjmaize, īstā maize, knipsis un abrkasis... Varbūt latviskā mentalitāte netiks apdraudēta globālās pasaules apkampienos, vien jānosargā sava vēsture un jāizprot, kā grauds nonāk līdz maltuvei. Dzīve 21. gadsimtā ir visai sarežģīta, par maizi pati maize neko pasacīt nevar. Taču ir kāda nianse – "Baltijas ceļā" sadotajās rokās slēpjas garīgais maizes kanons, un tajā ir brīvības spēks.
