Maģiskais skolas sols. Saruna ar režisori Martu Elīnu Martinsoni

Janvāra beigās pirmizrādi piedzīvojusi un pēc tam visā Latvijā ir skatāma filmu studijas "Mistrus Media" komēdija "Vecāku sapulce", kuras režisore ir Marta Elīna Martinsone. Kopā ar Andi Mizišu un Dāvi Sīmani viņa nupat nominēta "Lielā Kristapa" balvai kategorijā "Gada režisors" par darbu daudzsēriju filmā "Pansija pilī". Balvas liktenis atklāsies svinīgā ceremonijā 4. februārī Dailes teātrī, bet šajā sarunā ar publicisti, kino scenāristi, teātra un kino režisori Martu Elīnu Martinsoni – par vecāku savstarpējo attiecību un dialogu dinamiku, kas noved pie prognozējamiem un arī negaidītiem pārpratumiem.

"Vecāku sapulces ir īpaša indivīdu saskarsmes forma, kur katrs klātesošais piedalās caur savu interešu, prioritāšu un sapratnes prizmu. Visi iesaistītie – gan tie, kas aktīvi piedalās runājot, gan tie, kas dziļdomīgi klusē un noraugās –, ir vienlīdz vainīgi pie rezultāta. Filma dabiski veidota kā komēdija, bet tajā ir gan traģēdijas, gan drāmas, gan romantikas un farsa elementi," sacījusi filmas režisore.

Marta Elīna Martinsone.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Marta, plašāka publika jūs iepazina pēc komēdijas "Tizlenes" par trim dzīvi radikāli mainīt nolēmušām pusaudzēm un trim jūsu režisētajām sērijām seriālā "Pansija pilī" par raibajiem notikumiem dzejnieka Viktora Eglīša vasaras rezidencē. Filma nupat izpelnījusies vienpadsmit "Lielā Kristapa" nominācijas. Atgādiniet, lūdzu, kuras no septiņām sērijām ir jūsējās?

M. E. Martinsone: Manējās ir ceturtā, piektā un priekšpēdējā sestā sērija. Tās, kur atbrauc kalpone Līna un Visneru ģimene, sērija par Bucinski un Amāli un sērija ar zaļumballi un lielo kautiņu.

Ģertrūdes ielas teātrī iestudēto izrādi "Stiklotā svētnīca" jūs, radošā komanda, saucat arī par "Stāstiem par mammām". Tagad kārta filmai "Vecāku sapulce". Kāpēc jums ir būtiski runāt par pusaudžu savstarpējām attieksmēm un attiecībām ar vecākiem?

Tās ir vienas no nozīmīgākajām attiecībām cilvēka dzīvē. No tām atkarīgs, par kādu personību kļūsi, kādas vērtības iegūsi savā pamatkodolā. Man šķiet interesanti to šķetināt. Tas, kādi esam tagad, sakņojas mūsu attiecībās ar vecākiem, kādi bijām pusaudžu vecumā, kas, manuprāt, ir ļoti sarežģīts posms. Kāpēc kino ir tik daudz stāstu par pusaudžiem? Jo šajos stāstos ir ļoti sakāpinātas emocijas, ļoti augstas likmes par mums, pieaugušajiem, it kā parastām un mazsvarīgām lietām.

Klasesbiedram aizdots un ne ar vecāku, ne skolotājas palīdzību atpakaļ nedabūts zīmulis, piemēram, var iedragāt bērna ticību taisnīgam lietu risinājumam vispār.

Skola nav tavas mājas, līdzās tavam bērnam tur mācās vēl ļoti daudzi citi, kas nāk no atšķirīgām vidēm. Kādam mājās ir vesela zīmuļu kaste, bet citam atņemtais ir vienīgais uz mēnesi. Skolotājam būtu jāpamana, ja kādam dara pāri. Apbrīnoju katru, kas strādā izglītības sistēmā.

Pati esat beigusi Rīgas Franču liceju. Kas no tur pieredzētā atstājis paliekošu ietekmi uz turpmāko dzīvi?

Jau ļoti agrā vecumā pamanīju, ka puišiem bieži vien piedod vairāk nekā meitenēm. Un meitenēm jāstrādā vairāk un cītīgāk, lai viņas pamanītu. Šo secinājumu esmu paņēmusi dzīvei, kas to tikai apstiprinājusi. Tagad režisora profesija ir mans sapņu darbs, jūtos pateicīga, ka varu to darīt. Vienīgi nedrīkst iegrimt mūžīgajā pateicības stāvoklī, jo tad nepaprasi to, kas tev pienākas par tavu darbu.

Kā nonācāt "Vecāku sapulcē"?

Studija "Mistrus Media" bija uzrunājusi Lindu Rudeni veidot scenāriju. Pēc sadarbības "Pansijā pilī" man piedāvāja režiju. Ar Lindu Rudeni bijām pazīstamas, taču vienā filmā sadarbojamies pirmoreiz. "Vecāku sapulce" ir situāciju komēdija ar ļoti spilgtiem raksturiem, jo stāsts ir par to, kādi mēs esam. Dažādās sapulcēs satiec cilvēkus, kurus ikdienā nesastopi tik bieži, un viedokļu apmaiņās parādās arī raksturu sliktākās puses. Daudziem atpazīstamā vide un situācijas ļauj runāt par to, cik (ne)iespējama ir misija – noturēt konstruktīvu dialogu un diskusijas, kad dažādu indivīdu neirozes un trauksmes līmenis ņem virsroku. Filma ir stāsts arī par mūsu katra neieinteresētību citu teiktajā. Bet skolas solam piemīt arī tādas maģiskas spējas, ka, tajā nokļuvis, piepeši pārvērties par to, kas biji pusaudža vecumā. Vecāki, iesēžoties skolas solā, instinktīvi atgriežas savās skolas laika identitātēs. Šādās sapulcēs atklājas cilvēku prioritāšu daudzveidība visā tās krāšņumā. Svarīgākais kļūst runāt par sevi, mēģināt pierādīt, ka tikai tu dzīvo pareizi, un tas, kādēļ vecāki satikušies – mīļo atvašu izlaidums –, paliek otrajā plānā. Viens vēlas, lai visi izlaidumā ir uzvalkos un greznās kleitās, cits dod priekšroku katra bērna brīvai izvēlei apģērbā, jo uzvalks ir dārgs, ārā vasarā karsti… Un galu galā vienmēr atklāts paliek jautājums, kas ir svarīgāks – bērni vai izlaiduma pīrādziņi.

Filmā kā ansambļa komēdijā spoža Latvijas teātru aktieru buķete: Elita Kļaviņa, Lauris Dzelzītis, Anta Aizupe, Sandra Kļaviņa, Mārtiņš Meiers, Dārta Daneviča, scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs, Inta Tirole, vēl daudzi citi…

Jā, daudzi man mīļi aktieri, ar kuriem esmu sastrādājusies jau vairākas reizes, bet ir tādi, ar kuriem tiekos pirmo reizi, varbūt pirms tam pat nepazinu. Nebiju strādājusi ar Ievu Pļavnieci, kura atbrauca filmēties pie mums no Spānijas [šajā valstī tagad dzīvo savulaik Dailes teātra aktrise, kuras balsi nu dzirdam televīzijas filmās], par ko biju viņai ļoti pateicīga. Vēl nekad nebiju strādājusi ar Mārtiņu Meieru, Intu Tiroli, Indru Burkovsku... Nekad nebiju strādājusi ar tik lielu aktieru kolektīvu visu laiku vienā vietā – karstā vasarā skolas klasē. Vēdināt nedrīkst, jo filmai būtu grūti ierakstīt skaņu, logi jātur ciet, visi svīst, tomēr iztur. Paldies maniem aktieriem par to!

Šī ir mazbudžeta, ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tapusi filma. Tās budžetu izdalot ar vienas filmēšanas dienas izmaksām, mums filmēšanai sanāca tikai divpadsmit dienas. Visi zinām, ka kino nozarei finansējums ir mazs, visi par to cīnās. Kādreiz cilvēki domā, ka runa ir par lielāku algu režisoriem un citiem māksliniekiem, bet patiesībā runa ir par laiku, par to, cik konkrētā laika posmā var izdarīt. Tā kā mums nebija gara mēģinājumu procesa, ar katru aktieri individuāli un tiem, kas filmā partnerībā, piemēram, vīrs un sieva, iepriekš izrunājām viņu lomas un savstarpējās attiecības. Gāju cauri klases vecāku sarakstam un katram aktierim pateicu – šī persona tavam varonim patīk, šī tevi "besī", bet šis tev agrāk izdarījis to un to. Katram varonim biju izdomājusi viņu savstarpējās attiecības ar citiem vecākiem. Bijām vienojušies, ka visi aktieri visu laiku dzīvo notiekošajam līdzi, pat ja tajā brīdī it kā nav notikumu centrā. Vienlaikus filmējām ar divām kamerām, līdz ar to visiem aktieriem visu laiku bija jāreaģē uz notiekošo. Jo komēdijā bieži viss balstās tieši uz reakcijām. Interesantākais ir nevis kāda sacītais, bet citu reakcija uz to. Viens uzmanīgi klausās, otrs bola acis, trešais nopūšas, citu acīmredzami jau māc izsalkums…

Un kāds kaut ko paslepus ielej glāzītē…

Jā, mūsu versijā vienam mileniāļu pārītim ir grūti izturēt spriedzi, un viņi pa kluso iedzer vīniņu pēdējā solā un filmas laikā kļūst arvien jautrāki.

Lai gan filmā nav galvenās lomas un stāsta ass vijas ap vecākiem, interesanti, kāpēc devītās klases audzinātājas Dārtas lomā esat uzaicinājusi tieši Sandiju Dovgāni un kādēļ mācību pārzini uzticējusi Indrai Burkovskai?

Sandija Dovgāne visspēcīgāk man palikusi atmiņā Ģertrūdes ielas teātrī Andreja Jarovoja izrādē "Ragana". Vēl viņa bija arī nelielā – Benjamiņu izdevniecības sekretāres – lomā "Mistrus Media" seriālā "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Man Sandija Dovgāne liekas forša un interesanta aktrise, kurai, šķiet, pienācis laiks nospēlēt lielāku lomu kino. No pēdējā laikā redzētā Nacionālā teātra aktrise Indra Burkovska mani sajūsmināja Elzas Gaujas filmā "Pastkarte no Romas", kur viņa ir brīnišķīga, un arī Klāva Meļļa iestudējumā Nacionālajā teātrī "Marats/Sads", kas man ir pagājušās sezonas mīļākā izrāde. Gāju skatīties divas reizes. Kā Indru ieraudzīju sarkanajā kostīmiņā, tā – re, kur mūsu mācību pārzine! Kastingā izrādījās, ka viņas ar Sandiju Dovgāni ir jau pazīstamas, tāpēc izveidojās labas koleģiālas attiecības. Indra ir ļoti laba komiskā aktrise un arī sirsnīgs cilvēks. Pēc filmēšanās uzdāvināja man auskarus ar tīģeracs akmeņiem. Piebilstot – tu jau zini, tas ir tavs akmens… Kad rotu nēsāju, vienmēr rodas silta sajūta.

Interesanta sakritība, ka Indra Burkovska, pateicoties jums, jau otro reizi nonāk izglītības sistēmā – Nacionālā teātra komēdijā "Aizliegtais pianīns" viņa bija visiem līdz pat bērnudārzam drebēt liekošā Izglītības ministrijas departamenta vadītāja, pati Milzkalne!

Jā? To es nezināju… Mūsu filmā starp stingrākai sistēmai piederīgo un autoritāti ieguvušo Indras Burkovskas mācību pārzini un radošākus risinājumus meklējošo jauno skolotāju Dārtu nekāda emocionālā kautiņa nav. Ja nu vienīgi skaitām to, ka mācību pārzine pamet Dārtu klases priekšā vienu, iepretim gandrīz divdesmit cilvēkiem, kas viņā ieurbjas savām acīm – kā nu tiksi ar mums galā?

Katram cilvēkam, kurš bijis vecāku sapulcē, varētu būt dziedinoša un patīkama pieredze aiziet noskatīties šo filmu un varbūt secināt, paldies Dievam, mums neiet tik traki! Ceru, "Vecāku sapulce" radīs veldzējošu sajūtu tiem vecākiem, kam jāizcīna mūsu filmas varoņiem līdzīgas cīņas. Un vēl vairāk ceru, ka šajā neiecietības laikmetā filma iedvesmos kļūt arī mazliet iecietīgākiem citam pret citu – mēs nekad nezinām, kādas cīņas katrs sevī izcīna.