No pirmdienas, 22. janvāra, ceļu pie skatītājiem visā Latvijā sākusi daudzsēriju mākslas filma "Pansija pilī". Tai ir četri režisori – Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis – un dokumentālajai sērijai – Gints Grūbe.
Dāvis Sīmanis pēc mēneša piedzīvos vēl vienus kino svētkus – 18. februārī Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā pirmizrāde gaidāma vēsturiskajai drāmai "Marijas klusums", kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta. "Tas, ka Berlinālē varētu nonākt kāda no manām filmām, pirms gadiem likās pavisam nesasniedzams sapnis. Tagad tā noticis," sarunā par filmām, laiku, ideāliem un mūsdienām "Kultūrzīmēm" ar lepnumu stāsta režisors.
– Tāpat kā daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene", arī "Pansiju pilī" veidojāt vairāki režisori. Kura daļa ir jūsējā?
D. Sīmanis: – Jau otro reizi man piekritis veidot septīto, noslēdzošo, sēriju, kurā stāsts tiek noapaļots. Droši vien daudzi mani iedomā kā traģēdiju autoru, un tieši tādēļ tiku uzaicināts veidot drūmo, nolemto un traģisko "Emīlijas" noslēdzošo sēriju. Šoreiz vajadzēja pārprofilēties un veidot komēdiju, tas bija gluži kā izaicinājums. Īsais brīdis, veidojot septīto sēriju, bija prieka un profesionālās baudas piepildīts, jo filmas aktieru ansamblis bija tiešām unikāls, filmā satikās gan izcilie klasiķi ar milzīgu pieredzes bagāžu, gan brīnišķīgie jaunie aktieri.
– Anšlavs Eglītis romānu rakstīja 1962. gadā Amerikā un ievadā min, ka stāstā "senā, gaišā pasaule atveras, senie jaukie ļaudis ir atkal visapkārt, un es redzu tos tik dzīvi, ka tagadne izbālē un liekas nenozīmīga". Romānā aprakstītais laiks bija cerību pilns, nesen beidzies karš, nodibināta valsts…
– Tieši šis citāts noslēdz septīto sēriju. Mani vienmēr fascinējusi pagātne un laiks, kurā vairs nav mūsdienu konkrētības. Mūsdienās jau notiek tieši tepat, tādēļ tās ir prozaiskas, tiešas un reālistiskas, kamēr pagātnē ir daudz nezināmo, tā ir teritorija noslēpumiem. Nezināmajā slēpjas atklāšanas spēks, kuru var tik labi realizēt kino; tieši šis ir viens no iemesliem, kāpēc veidoju vēsturisko kino. Anšlavs Eglītis spējis pagātnei iedot arī komiskus, ironiskus vaibstus un šāds, arī pašironisks, skatījums varētu būt lieta, ko labprāt vēlētos aizņemties turpmākajos kinodarbos.