Aizrautīgākie latviešu kino baudītāji būs paspējuši kinoteātros noskatīties un joprojām var turpināt skatīties daudzsēriju filmu "Pansija pilī"; pirmās četras sērijas skatāmas arī "Go3" televīzijā (un katru pirmdienu viena sērija nāk klāt). 

Bet mēs ar filmas producentu, "Mistrus Media" pārstāvi Gintu Grūbi, kurš ir "Pansijas pilī" astotās, dokumentālās sērijas režisors, runājam par to, kas palicis aizkadros.

Es romānu "Pansija pilī" izlasīju, kad tas pirmoreiz tika izdots Latvijā – tobrīd biju aizrāvusies ar latviešu trimdas rakstnieku darbiem, par kuriem skolā, protams, neko nemācīja. Gadu gaitā bija piemirsies sižets, tādēļ pirms filmas skatīšanās grāmatu pārlasīju, taču atsevišķi spilgti tēli un epizodes atmiņā bija palikušas šos vairāk nekā trīsdesmit gadus. Protams, tie, kuri filmu redzējuši, jau zina – tas nav romāna ekranizējums. Seriālā ir tēli, notikumi un attiecības, kas romānā neparādās nemaz vai attēlotas atšķirīgi, taču grāmatas noskaņu, izjūtu, manuprāt, filmas veidotājiem izdevies saglabāt.

Kā nonācāt pie domas veidot tieši šādu filmu?

G. Grūbe: Ideja patiesībā radās manai dzīvesbiedrei un otrai filmas producentei Inesei Bokai-Grūbei. Viņa jau pirms laba laika gribēja veidot spēlfilmu pēc grāmatas motīviem, sākām pat strādāt pie scenārija, pieaicinājām Paulu Bankovski un Matīsu Gricmani, gribējām parādīt līniju, kas mazliet apspēlēta Raimonda Staprāna lugā "Anšlavs un Veronika", ietverot arī stāstu par Anšlavu Eglīti un Veroniku Janelsiņu vecumdienās, kas nepavisam nav "Pansijas pilī" stāsts. Anšlavam vecumdienās bijām iecerējuši Juri Strengu, un Veronikas lomai uztaisījām proves Ausmai Kantānei. Tas palika nerealizētas idejas līmenī, bet mēs ik pa laikam pie tās atgriezāmies.