Ar kristālspodriem stariem. Terēze Gretere un domubiedri

Dziedātāja Terēze Gretere kopā ar obojistu Egilu Upatnieku, pianistu Rihardu Plešanovu, perkusionistu Edgaru Vaivodu un gaismu mākslinieci Līvu Kalniņu 2025. gada 30. martā īstenojusi programmu Mazajā ģildē.

Ar Jāzepa Vītola un dzejnieka Kārļa Jēkabsona "kristālspodrajiem stariem" šim notikumam gan vairāk asociatīva saistība – programmai likts nosaukums "Zemei ir cilvēka sirds", turpretī latviešu mūziku te pārstāvēja Jēkaba Jančevska opuss "Ar kristāla pērlēm". Viss pārējais gluži precīzi – mākslinieki vēlējušies, "lai koncertā atskaņojamie skaņdarbi būtu Latvijas publikai kas jauns un nedzirdēts", un tā arī bija. Tostarp attiecībā uz Jančevska veikumu – klausījos līdz šim nezināmo partitūru un minēju: vai patiešām pirmatskaņojums? Tomēr nē – darbs datēts jau ar 2015. gadu, un internetā rodams 2021. gada ieraksts, kur līdzās Egilam Upatniekam uzstājas Katrīna Paula Felsberga, Agnese Egliņa un Ernests Mediņš. Un tas atkal apstiprina labi zināmo patiesību, ka pēc kāda latviešu komponista jaundarba pirmatskaņojuma nepieciešams arī otrais, trešais un ceturtais lasījums.

Vistana Hjū Odena dzejas iedvesmots, Bendžamins Britens 1937. gadā radījis skaistu agrīnu opusu "Uz šīs salas" (nosaukumam tiešākā saistība ar cikla trešo daļu "Jūras ainava", kur stāstnieks aicina: "Skaties, svešiniek, uz šo salu, gaisma pārskrien pāri tev par prieku."). Šo Britena darbu latviešu interpreti ievēroja tikai patlaban. Viņa cikls obojai solo "Sešas Ovīdija metamorfozes" gan bija pazīstams, un vismaz Jurjānu Andreja Starptautiskā konkursa programma norāda uz to, ka šī partitūra Latvijā kaut kad ir spēlēta, taču prātā vienalga nāca tikai ārzemju mākslinieku ieraksti – tagad nu tiem pievienojies arī Egila Upatnieka lasījums "Metamorfožu" otrajai un sestajai daļai. Atsevišķs stāsts par Ralfu Vonu-Viljamsu – vispirms par angļu klasiķi ieinteresējās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents Tarmo Peltokoski, kuram sekoja arī citi; viņu vidū Etīna Emīlija Saulīte, kuras dziedājums pagājušā gada decembrī Rīgas Domā bija dzirdams līdzās Reiņa Tomiņa marimbai un Līgas Ivānes ērģeļu spēlei. Tagad Mazajā ģildē Vona-Viljamsa cikls "Desmit Bleika dziesmas" balsij un obojai izskanēja oriģinālajā versijā un pilnībā – līdz ar to klausītāji uzzināja, kas autoram sakāms ne tikai par trijiem Viljama Bleika dzejoļiem "Bērnišķais Prieks", "Ak, Saulespuķe!" un "Mūžība", bet arī par septiņiem citiem komponista izceltiem dzejas paraugiem.

Tiktāl par programmu. Turpretī no atskaņotājmākslinieku viedokļa par pašu galveno – Terēzes Greteres soprāna balss visa koncerta gaitā skanēja izteiksmīgi, kolorīti un gana kontrastaini. Līdzīgi kā nupat piesauktais Rīgas Doms arī Mazā ģilde nav tā pateicīgākā vieta vokālajiem solopriekšnesumiem, un tādēļ publikai, klausoties iepriekš nezināmu mūziku, nācās pielikt klāt daļu savas fantāzijas, taču soliste šajos apstākļos un visnotaļ sarežģītajā programmā bija gan prasmīga, gan pretimnākoša. Tādēļ līdz klausītājiem Britena vēstījums nonāca pilnvērtīgā formā, kur sadarbībā ar pianistu dziedātāja spēja atainot gan muzikālā cikla emociju savijumus, gan polistilistisko rakursu spektru, sākot ar barokālu krāšņumu opusa pieteikumā un noslēdzot ar ironisku pavērsienu kabarē stilā. Par līdzīgu veiksmi saucama Vona-Viljamsa "Desmit Bleika dziesmu" interpretācija – ja runājam par oriģinālmateriāla spilgtumu un individualitāti, priekšroku dotu Britena un Odena atklāsmēm, taču arī otrajā ciklā soliste pārliecinoši akcentēja noskaņu maiņas un mūzikas plūdumā rodamās nianses. Tas, ka vokālajā sniegumā viena kantilēna dažbrīd izklausījās spožāka par otru, bet viena epizode – intonatīvi noslīpētāka par otru, nozīmē tikai to, ka tembrālais diapazons un priekšnesuma precizitāte vēl pilnveidojama.

Terēze Gretere prata izvēlēties arī īstos domubiedrus. Egils Upatnieks bija augstākajā mērā profesionāls ne tikai abās Britena "Metamorfozēs", bet arī duetā ar vokālisti, un tieši abu līniju saplūsme Vona-Viljamsa ciklā visvairāk tuvinājās priekšstatam par interpretācijas virsotnēm. Uz pianistu Rihardu Plešanovu viņa skatuves partneri var droši paļauties 20. gadsimta un mūsdienu mūzikas atskaņojumos, un tikpat stabilu un mākslinieciski ieinteresētu iespaidu atstāja Edgars Vaivods koncerta noslēgumā. Līdz ar to jāsecina, ka četri interpreti Jēkaba Jančevska opusa "Ar kristāla pērlēm" iedzīvinājumā patiešām izcēla šī skaņdarba būtiskākās vērtības – cita lieta, ka Ingas Gailes dzejoļa muzikālais risinājums ar tā pastāvīgo divējādību, kur komponists pievērsās te romantiskai, te avangardiskai izteiksmei, tomēr palika nedaudz diskutabls.

Vai koncerta piecdesmit minūtēm varēja pievienot vēl vismaz desmit? Droši vien varēja, bet tādā gadījumā drīzāk gan jācer uz nākamajām Terēzes Greteres un viņas līdzgaitnieku programmām, kur Jēkaba Jančevska darbiem varbūt pievienotos Artura Maskata un Ērika Ešenvalda partitūras. Par ko Terēze Gretere nekādi nav atbildīga un Egils Upatnieks arī ne, bet viņu vecāku un vecvecāku paaudze gan? Nu, piemēram, par to, ka Latvija joprojām palikusi vienīgā valsts Eiropā, kurā nav atdzejotas Ovīdija "Metamorfozes", bet stāsti par Britena operu iestudējumiem sākas ar vārdiem: "Tas bija toreiz, kad Rīgā strādāja Edgars Tons – mana vecmāmiņa vēl viņu atceras..." Turpretī Vistans Hjū Odens kopā ar Maksu Žakobu, Sesaru Valjeho, Rubenu Dario atrodas izcilāko autoru otrajā desmitniekā, kas reprezentē Latvijā vēl aizvien gandrīz netulkotus rakstniekus. Jo pirmās desmit vietas joprojām ieņem ukraiņu klasiķi un modernisti.