Haidns, Dzenītis un Serensens; "Sinfonietta Rīga" koncertā emocionāli kontrasti

Bez liekiem ievadiem – nopietnu un spilgtu muzikālo pasākumu aizvadītajā nedēļā bijis tik daudz, ka jākoncentrējas uz pašu svarīgāko.

Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" programma Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2025. gada 14. martā noritēja ar pieteikumu "Haidna simfonija un Serensena klavierkoncerts", taču vislielāko interesi raisīja tieši latviešu autora darba pirmatskaņojums, jo diriģents Normunds Šnē iedzīvināja Andra Dzenīša Trešo simfoniju "Arcadia". Nākamajā dienā koncertzālē "Lielais dzintars" uz skatuves kāpa Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā un seši pianisti – pilsēta patlaban svin 400 gadu jubileju, ir pienācis arī Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls, un 15. marta programmu bija iespējams uztvert kā atskatu uz Pianisma zvaigžņu festivāla laikiem. Publika iepazina trīs dažādus duetus, tostarp Andreju Osokinu un Sergeju Osokinu, un viņi pirmatskaņoja Georga Pelēča koncertu divām klavierēm un orķestrim "Tandēms".

Taču pašā sākumā – Jozefa Haidna Sešdesmitā simfonija. Īsos vārdos – neordinārā sešdaļu forma norāda uz konkrētu programmatismu un literāro pirmavotu; teatralitāte un humora izjūta šeit izpaužas vēl uzskatāmāk nekā citās Vīnes klasiķa partitūrās; tas ir pārbaudījums mežragiem un tieši tāpat arī pārējiem instrumentiem, no kuriem diriģents vēlas saskaņotu spēli un iejušanos pastāvīgajās rakstura pavērsienu maiņās. Atbilstoši Normunda Šnē priekšstatiem par klasicisma estētiku un emocionalitāti "Sinfonietta Rīga" mūziķi interpretācijas uzdevumu arī veica pienācīgā līmenī.

Pēc manas pārliecības, katrs jauns Andra Dzenīša lieldarbs tiek gaidīts ar tādu pašu nepacietību kā viņa vienaudža Jāņa Petraškeviča opusi, ar tādu pašu interesi, kas savulaik publikai lika doties uz Pētera Vaska simfoniju pirmatskaņojumiem (arī viņš līdz šim radījis trīs simfonijas), bet vēl senāk – uz Jāņa Ivanova un Ādolfa Skultes partitūru pirmajiem lasījumiem. Jebkurā gadījumā tas ir notikums. Un vēl jo priecējošāks tādēļ, ka Dzenīša Trešā simfonija "Arcadia" tās profesionālajā kvalitātē liekama līdzās Otrajai simfonijai "Silts vējš" – par to liecina arī kolorītā instrumentācija, kas Latvijas Universitātes aulā radīja visnotaļ apjomīga simfoniskā orķestra iespaidu. Un tas savukārt nozīmē, ka diriģents un orķestris komponista jaundarbā ir iedziļinājies un spējis interpretācijā atrast autora iecerēm atbilstošu tēlainību.

Savā ziņā Dzenīša Trešā simfonija ir loģisks turpinājums gan Otrajai simfonijai, gan Ceturtajam stīgu kvartetam – komponista mūzikas valoda kļuvusi gaišāka, un viņš vēlas pasaulei vēstīt arī par poēziju un apskaidrotību. Turpretī niansēs gan ir zīmīgas atšķirības – pretstatā Otrās simfonijas ceļojuma plašajam horizontam Trešā simfonija izklausās iekšupvērstāka un personiskāka. Un tajā pašā laikā tas nav nekāds eskeipisms – arī "Arkādijas" skaņu pasaulē jaušamas ēnas un kontrasti, un muzikālo dimensiju dziļumu šeit iezīmē arī kompozicionālo parametru meistarība. Pārliecinošs formas risinājums četrdaļu cikla ietvaros, bagātīga harmoniskā izteiksme, noskaņu plastiskums – šīs īpašības aicina atgriezties pie Dzenīša simfonijas vēl un vēl.

Tas gan nenozīmē, ka apjomīgajā koncertprogrammā viss bija izdevies teicami. Jau Haidna un Dzenīša izvērstās un vizuāli tēlainās simfonijas nebija vienkārši uztvert vienu pēc otras, bet pēc pārtraukuma konceptuālās disonanses aizvien padziļinājās. Esas Pekas Salonena opusā "Fog" autors vēl bija pretimnākošs ar tembru un emociju savijumos pausto valdzinājumu, turpretī komponista vienaudža Benta Serensena Trešais klavierkoncerts "La sera estatica" gan izklausījās pārlieku garš un stipri dīvains. Gan jau arī muzikālā lasījuma dēļ – lai kā mēs cienītu Roberta Flaica inteliģenci, pirmklasīgos priekšnesumos tomēr nepieciešama arī personiska iniciatīva un kontrastains klavieru tembrs.

Vai šos raksturlielumus sniedza veseli trīs klavieru dueti nākamajā dienā Liepājas "Lielajā dzintarā"? No vienas puses, jā – franču viesmākslinieki Davids Salmons un Manuels Vijārs jeb "Geister Duo" nelika vilties, Sergejs Osokins un Andrejs Osokins prasmīgi atklāja Georga Pelēča jaundarba krāsas un izjūtas, turpretī Agnese Egliņa un Elīna Bērtiņa Fransisa Pulenka koncertā divām klavierēm un orķestrim uzstājās atbilstoši viņu profesionāli augstajam līmenim. No otras puses, te nu ir nepārprotami dzirdama atšķirība starp duetu, kas muzicē kopā diendienā, un ansambli, kas izveidojies tikai konkrēta projekta ietvaros, – Volfganga Amadeja Mocarta koncertā divām klavierēm un orķestrim "Geister Duo" darbojās kā viens veselums, bet Elīna Bērtiņa un Agnese Egliņa ir un paliek savā mentalitātē principiāli dažādas mākslinieces. Ritmiski vienotu spēli sasniegt var, tas galu galā ir tehnikas jautājums, bet ar emocionālo impulsu saskaņotību nav tik vienkārši – it īpaši tad, ja traucē arī orķestra aritmija.

Tā nu par viengabalaināko priekšnesumu, tostarp orķestra un diriģenta iesaistes ziņā, kļuva Mocarta trijdaļu cikla lasījums – uzreiz pēc uvertīras operai "Bēgšana no serāla". Starp citu, arī Georga Pelēča dubultkoncertā "Tandēms" priecēja daudzveidīgās pūšaminstrumentu replikas un citas soloepizodes, kam lielākais mākslinieciskās iedarbības spēks gan bija pirmās daļas kanconas romantiskajā plūdumā, jo otrās daļas skerco šķita tik pretrunīgs un salikts kopā no tik atšķirīgiem elementiem, ka tur skaidru radošās domas izteiksmi būtu grūti piešķirt pat visizcilākajam diriģentam.

Tas tomēr neliedza uztvert kopīgās vadlīnijas, kas vieno Andri Dzenīti un Georgu Pelēci, kas abu latviešu komponistu jaunradē sasaucas ar Salonena, Mocarta un Pulenka mākslu. Dzenīša "Arkādijas" harmoniskais piepildījums un introvertā individualitāte guva tūlītējus atspulgus citu personību vēstījumā, citu komponistu skatījumā un attieksmē, un tas apliecina, ka pasaulē, kāda nu tā tagad eksistē, šāda mūzika ir nepieciešama. Nav šaubu, ka nākamajās koncertprogrammās turpinājums sekos ar jaunām atbalsīm un jauniem dialogiem.