Rietumu pasaules gals un Johanāna galva. Riharda Štrausa operas "Salome" recenzija

Oskara Vailda iedvesmotās Riharda Štrausa "Salomes" iestudējuma spēks ir Alvja Hermaņa spējā kārtējo reizi intuitīvi uztvert laikmeta garu un apkārtējās pasaules norises.

Piektdien, 2025. gada 21. februārī, kad Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis Latvijas Nacionālajā operā piedzīvoja jauniestudējuma pirmizrādi Riharda Štrausa operai "Salome", vienlaikus notika arī otra pirmizrāde – uzvedums Lilianas Helmanes lugai "Mazās lapsas" Kristīnes Krūzes režijā. Līdz ar to "Salomes" otrā izrāde 23. februārī (joprojām ar steigšus izsaukto viessolisti Astridu Kesleri galvenajā lomā) neizbēgami raisa salīdzinājumu ar Jaunā Rīgas teātra veikumu. Un te ir pat gluži uzskatāma paralēle – cik veiksmīgi aktrise Jana Čivžele iekļāvās dramatiskā teātra izrādes kopainā, tik precīzi viņa kā kostīmu māksliniece darbojās arī operas iestudējuma radošās grupas sastāvā (uzreiz jāpiebilst, ka savu profesionālo reputāciju te atkal pierādīja horeogrāfe Elza Leimane un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš). Vēl kāda līdzība – Lilianas Helmanes "Mazās lapsas" drīzāk pat ir traģēdija, nevis drāma, un traģēdija pavisam noteikti ir arī "tikai par drāmu" nosauktā Oskara Vailda luga, kas diezgan tieši pārlikta Riharda Štrausa operas libretā.

Un turpat arī principiāla atšķirība – Kristīne Krūze visu balsta uz aktieriem, uz Sandras Kļaviņas, Andra Keiša, Gundara Āboliņa un viņu kolēģu profesionālo meistarību, tāpēc Jaunajā Rīgas teātrī varēja nolūkoties uz absolūti klasisku sociālpsiholoģisko reālismu Alfrēda Jaunušana Nacionālā teātra garā, turpretī Alvis Hermanis strauji attālinājies arī no Viestura Kairiša daudzus gadus vēlāk iestudētās Vailda "Salomes" Nacionālajā teātrī. Hermaņa režijā un scenogrāfijā paustais postmodernisms pēc principa "viss nedaudz par spilgtu, viss kādu pakāpi par daudz" atsauca atmiņā viņa iestudēto "Jenūfu" un "Parsifālu" ar šādos apstākļos automātiski ieslēpto problemātiku – ja nu "Salomē" estētiskās tīrības un ideju uzskatāmības labad kaut ko varētu novākt pirmo, tad tas būtu videoekrāns ar mākslīgā intelekta ģenerētajiem attēliem. Jo publika jau tāpat saprot, ka Hermaņa versijā darbība notiek 2030. gada Jeruzalemē pie Raudu mūra, kur Johanāns ir ar brīvo gribu apveltīts mākslīgā intelekta pārstāvis jeb, vienā vārdā sakot, robots. Tiesa, arī visai advancētas apziņas esamība viņam par labu nenāk.

Skats no Latvijas Nacionālās operas jauniestudējuma "Salome".

Foto: Agnese Zeltiņa/Publicitātes

Tātad – "Salomes" pirmā iezīme ir postmodernisma stils. Ja koncentrējas uz Raudu mūra atveidojumu un citiem trāpīgiem scenogrāfijas elementiem, jāsecina, ka inscenējums būvēts ar vērienu un māksliniecisko slīpējumu. Un turpat arī redzamas postmodernismam raksturīgās stilistiskās un konceptuālās nekonsekvences, kas ierasti ved mīklu minēšanas virzienā – slavenajā "Septiņu plīvuru dejā" Salomi aizstāj septiņas dejotājas, un pienācīgi aizstāj – parandžas tiešām tiek novilktas. Taču Salome vienlaikus nosēžas uz skatuves un loba kāpostgalvu. Ja tur bija vēl kāda dziļā doma bez sasaukšanās ar atsevišķiem Andreja Žagara vai Viestura Kairiša radošajiem vaibstiem, man tas arī nekļuva skaidrs. Atskaitot acīmredzamo – "Salomes" iestudējuma emocionālā atmosfēra ir viscaur auksta un svešāda.

Otrā būtiskā "Salomes" iezīme – vienots ansambļa darbs. Jā, šeit nevar runāt par tādu sajūsmu, kādu daudzos raisīja lietuviete Vida Miknevičūte Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Tarmo Peltokoski pavadībā, bet salīdzinājumā ar Cēsu koncertzāli Latvijas Nacionālās operas telpa arī ir nelabvēlīgāka, un šīm grūtībām vislielākajā mērā izlauzās cauri Egila Siliņa dziedātā Johanāna balss spēks un piesātinājums. Visus pārējos muzikālos aspektus iespējams saukt par izkoptiem, līdzsvarotiem, plastiskiem, dažbrīd arī par īsti kolorītiem un niansētiem, tādēļ šādu iespaidu atstāja Mārtiņa Ozoliņa vadītais operas orķestris, tādēļ šādu raksturojumu droši var dot Astridai Keslerei operas titullomā, Tomasam Blondelam kā Hērodam, Zandai Švēdei kā Hērodijai, Raimondam Bramanim Narabota lomā un šo solistu tembrālajiem kontrastiem.

Oskara Vailda iedvesmotās Riharda Štrausa "Salomes" iestudējuma spēks ir Alvja Hermaņa spējā kārtējo reizi intuitīvi uztvert laikmeta garu un apkārtējās pasaules norises, tādējādi pasakot to, ko citi nespēj un negrib ieraudzīt – vismaz mākslinieciskā formā ne. Un pirmā dimensija šajā uzvedumā atklāta tieši un precīzi – tas būtu sociāli politiskais vēstījums. Klātesoša ir arī otrā dimensija – divu eksistenciāli nesavienojamu personību un pasaules uzskatu traģiska sadursme. Taču trešā dimensija – neatņemami svarīgais emociju virmojums – šeit izpaliek. Atšķirībā no Jaunā Rīgas teātra izrādes "Pakļaušanās", kas konceptuāli šķiet vistuvākā "Salomei", atšķirībā no "Jenūfas" iestudējuma un daudzām citām Alvja Hermaņa izrādēm te vairs nav redzama režisora līdzjūtība pret viņa paša veidotajiem varoņiem. Johanāns galu galā ir tikai robots, kuram bez kāda publikas līdzpārdzīvojuma nogriež galvu. Bet Salome pretstatā Hēroda un Hērodijas vētru un dziņu uzbrāzmojumiem (kaut arī ar mīnusa zīmi) izskatās pēc tīras abstrakcijas – no "Kabalas noslēpumiem" pārmantots veltījums Eimijai Vainhausai, taču ar dziedātāju saistītā cilvēciskā piepildījuma šeit vairāk nav. Palikusi tikai vizuāla līdzība ar skaidru norādi uz nāvi 27 gadu vecumā alkohola un narkotiku dēļ, ar nepārprotamu morālista paziņojumu – skat, personības pašdestrukcija identificējama ar visas Rietumu sabiedrības iekšējo destrukciju.

Ne jau velti pretstatā operas oriģinālfinālam Alvja Hermaņa versijā Hēroda kliedziens "Nogaliniet šo sievieti!" izskan tukšumā. Jo kurš tad pildīs šo pavēli? Bezgribas un bezdomu robotu bariņš, kas tajā brīdī uzbraucis uz operas skatuves? Šķiet, ka pēc režisora pārliecības nekāds mākslīgais intelekts Rietumu pasauli ne glābs, ne pazudinās, tāpat kā to nespēj izdarīt nekādi mums labi zināmie galēji deģenerējušies ienaidnieki. Pašiem vien būs jātiek galā ar visām problēmām. Un šai ziņā Alvim Hermanim neko negribas pārmest. Ja nu vienīgi rezignēti piezīmēt – izrādās, ka par pašu drūmāko un iekšēji sastingušāko izrādi režisora karjerā kļuvusi tieši liktenīgu un pārcilvēcisku kaislību caurvītā "Salome".