Džezs vai klasika? Kārļa Auziņa jaunākais opuss pārkāpj robežas

Tallinas ielas kvartāla muzikālo pasākumu organizētāji varēja piesaistīt publiku ar ziņu, ka saksofonists Kārlis Auziņš tagad ir Lielās mūzikas balvas laureāts.

Lai gan klausītāji droši vien nāktu uz 2025. gada 4. marta priekšnesumu arī bez šī titula – "M/Darbnīca", kur 2022. gada 19. jūlijā notika par gada koncertu atzītā Matīsa Čudara, Edvīna Ozola un Ivara Arutjunjana programma (vēl viena atsauce uz Lielo mūzikas balvu), džeza mūziķiem un džeza publikai jau sen kļuvusi par šauru, tādēļ Tallinas ielas "Angārs" ir nākamā loģiskā izvēle – un cilvēku visā plašajā telpā netrūka. Un tas, ka tik daudzi gribēja dzirdēt, ko jaunu radījis Kārlis Auziņš, nepārsteidz – viņa opuss "String of Winds" ir likumsakarīgs turpinājums iepriekšējo gadu atklāsmēm un eksperimentiem. 2022. gada oktobrī Jaunās mūzikas festivālā "Arēna" Kārlis Auziņš uzstājās kopā ar pianistu Rihardu Plešanovu programmā "Still Nature", un šis oriģinālmūzikas cikls arī ieskaņots – no turienes nāk vismaz daļa partitūrā "String of Winds" dzirdamo emocionālo rakursu, noskaņu un atmosfērisko plūsmu. Gadu vēlāk festivālā "Arēna" izskanēja programma "Mijkrēšļa transformācijas" – raksturā klasiskāka par iepriekšējo, kur saksofonists bija iesaistīts Keno Harīhauzena kvartetā un viņa komponētās mūzikas iedzīvinājumā, un tur piedalījās ne tikai džezam ļoti tipiskais kontrabass, bet arī daudz retāk sastopamais čells.

Un tagad – Kārļa Auziņa "String of Winds" džeza trio (kopā ar saksofonistu uzstājās kontrabasists Edvīns Ozols un sitaminstrumentālists Kaspars Kurdeko) un stīgu kvartetam (vijolnieki Konstantīns Paturskis un Alīna Vižine, altiste Santa Lūcija Circene un čellists Jānis Rinkulis). Un par pirmo pazīmi, ka šis veikums bija izdevies, var uzskatīt brīvu atsaukšanos skaņuraksta plūdumam visu 45 minūšu garumā – tikai pēc tam parādījās jautājumi, kā tieši šo mūziku definēt, cik lielā mērā tā vēl piederīga džezam un cik lielā mērā saucama par rezultātu autora iecerei radīt klasiskajam žanram atbilstošu oriģināldarbu, kur te ir vieta interpretu pašizpausmei, cik precīzi tematisms pierakstīts notīs, un tādā garā. Tas nozīmē, ka koncertzālē komponists bija radījis savu pasauli, kas izklausījās gluži dabiska un pašsaprotama un kur eksistēja savi spēles noteikumi. Un tas nozīmē arī to, ka Kārļa Auziņa visnotaļ monumentālais darbs atšķirībā no daudziem citiem piemēriem nav neveikls džeza mūziķa mēģinājums ielauzties augstajā mākslā – forma veidojās droši un strukturēti, dramaturģisko arhitektoniku caurvija nepieciešamie kontrasti, stīgu kvartets bija patstāvīgs sarunas partneris dialogā ar džeza mūziķiem (un te iezīmējās vēl detalizētāka diferenciācija, jo ko teikt bija arī katram atsevišķam stīdziniekam, kontrabass ik pa laikam atcerējās par savu klasisko izcelsmi, bet perkusijām bija vismaz trīs principiāli atšķirīga instrumentārija un konceptuālo vadlīniju posmi).

Tātad – klausītāji piedzīvoja ne tikai kolorītu priekšnesumu ar instrumentālistu ansambli kā dažādām individualitātēm, bet arī neparastu jaunrades pieredzi. Un vienlaikus tas raisīja arī jautājumu, no kurienes Kārlim Auziņam nāk radošā inspirācija. Ja tie ir intelektuāli impulsi, tad viņam noteikti vēl pilnveidojama kompozīcijas tehnika. Ja tie ir emocionāli impulsi, tad tomēr ieteiktu visu vēso krāsu paletei pievienot arī kaut ko siltāku un ekspansīvāku. Bet katrā ziņā tur ir arī poētiskā telpa kā pamats vispārējai iedvesmai un klausītāja asociācijām – ne jau velti šis koncerts lika atcerēties Vollesa Stīvensa dzejoli "Trīspadsmit veidi, kā skatīties uz strazdu". Patlaban Kārlis Auziņš kopā ar domubiedriem patiešām ir iedzīvinājis šādu paradoksālu skatpunktu spektru.

Latvijas Radio kora programmā "Saule un mēness" 7. martā Mazajā ģildē dzejas bija daudz – Liānas Langas dzejolis Artura Maskata "Mēnesnīcas noktirnē", Raiņa atziņas Jāņa Šipkēvica opusā "Doma iet un atnāk atpakaļ", Māra Čaklā vārsmas Pētera Vaska balādē "Mūsu māšu vārdi" un vēl Aspazija, Teodors Zeiferts un Ojārs Vācietis, un rindas no katoļu un pareizticīgo liturģijas. Taču mūzikas gan tā mazāk. Kāds tam varēja būt iemesls? Pirmkārt, tas, ka puse no Radio kora izklausījās saaukstējusies, un tā visdrīzāk arī bija. Taču šis nav vienīgais koncerts, kur Radio koris skanēja ne gluži tā, kā tam būtu jāskan, – ar tembrālu disbalansu, ar griezīgiem salikumiem konsonanšu vietā un ar virkni kora mākslinieku, kas dzied gluži kā operas solisti, nerēķinoties ar apkārtējiem. Otrkārt, ja Andrejs Selickis opusā "Mēness starus stīgo" paņem vienu austrumniecisku motīvu un tad griež uz riņķi, tas neizklausās labi. Skaņdarbā "Saule Austrumos" – tā pati monotonija un liekvārdība. Treškārt, koncertzāle ar nosaukumu "Mazā ģilde" to arī nozīmē – pat lakoniskajam Radio kora sastāvam tā akustiski ir par mazu. Vai tad Rīgā normālas koncertzāles nemaz nav? Ak pareizi.

Savā ziņā Radio kori var attaisnot, vadoties pēc senā principa "kā diriģē, tā dzied". Jo Martas Ozolas veikums bija viscaur korekts, taču diezgan bezpersonisks – tādēļ izteiksmīgāks vēstījums parādījās brīdī, kad Džona Tavenera opusā "Svēts" ieskanējās Ērika Kiršfelda brīnišķīgais čells, un tad arī pārējie trāpīja uz īstā viļņa, kas veiksmīgi turpinājās tikpat brīnišķīgajās lappusēs no Pētera Butāna partitūras "Lux aeterna". Koncerta otrajā daļā kora priekšā stājās Anastasija Kildiša, un viņas vadībā slovēņu autoru Andreja Makora un Tadejas Vulcas darbi uzplauka daudzveidīgos kontrastos, niansēs un dinamikā. Jo Anastasijai Kildišai ir apbrīnojama priekšnesuma plastika, kas izpauž emociju spriegumu, kas parāda muzikālās domas klātesamību – un Latvijas Radio koris, kāds nu tas šoreiz bija, centās diriģentei sekot līdzi arī Pētera Plakida un Andreja Selicka mūzikā (kāda nu tā šoreiz bija). Taisnība, Plakida kora simfonija "Nolemtība" gan ir meistardarbs. Bet tad tā arī jāatskaņo pilnībā un citā koncertzālē. Jo principā Latvijas Radio kora sadarbība ar jaunajiem diriģentiem jāturpina arī tālāk.