Izdzirdot vārdu “bitenieks”, iztēlē uzaust sirms kungs ar bārdu un kūpošu dūmekli rokā, kas līkņā gar bišu stropiem un ik pa laikam uzpūš dūmus čaklajām darbonēm. Tāpēc ar interesi devos uz Valmieru pie viena no jaunākajiem, ja ne paša jaunākā bitenieka Latvijā – Intara Ozola un viņa sievas Martas, kuri saimnieko savā uzņēmumā Ozolu bites.

Pirmās bites no 12 gadu vecuma

Intars bites iemīlējis jau no bērnības, kad ar brāli vasaras pavadījuši laukos Vecates pagastā, 32 kilometrus no Valmieras. Brālim bites neesot bijušas pa prātam, bet Intars, redzēdams kaimiņa rosīšanos dravā, tā vien prasījies palīgos.

“Tobrīd man bija 12 gadu, un sākumā darbs bija tikai dravas mājā – atvākot rāmīšus un pildīt medu traukos. Ar laiku sāku prasīties, ka vēlos palīdzēt arī dravā pie stropiem. Biju ļoti drosmīgs un gāju bez cimdiem, jo no bitēm nebija bail. Bet tas līdz reizei, kad kaimiņiem trāpījās varen nikna saime un mani vienā piegājienā sadzēla desmit bites. Mājup braucot, savu dzeloni vēl pielika lapsene… Tad gan man slikti kļuva, pat temperatūra uzcēlās,” atceras Intars.

Taču kuru bitenieku gan nav sadzēlušas bites!... Par palīdzēšanu kaimiņam Intars ticis pie divām bišu saimēm. Nav līdzējuši ne tēva protesti un solījumi turēt lāčus, ne mātes nepatika un alerģija pret bitēm.