14.2 °C
Pērnajā ziemā bija lieliska iespēja piedalīties LTBU Meža fakultātes organizētajās dzinējmedībās, kas paredzētas pirmā kursa studentiem un kur līdzās teorētiskajai daļai norisinājās arī praktiskā daļa – dalība dzinējmedībās. Medības vadīja Meža fakultātes dekāns Linards Sisenis.
Rudens bija ievilcies silts un ilgs, toties decembris pārsteidza ar lielu sniegu un salu. Tā arī sākās pagājušā gada 2. decembra piektdienas rīts, mašīna sakrāmēta, un kopā ar kolēģi Lindu dodamies uz medībām. Termometra stabiņš noslīdējis stipri zem nulles atzīmes, un, kad sasniedzām medību platības, gaisa temperatūra bija nokritusies līdz pat mīnus 27 grādiem.
Sākumā viss, kā pienākas, – instruktāža, izvelkam numurus, katram medniekam tiek piešķirti divi studenti un varam sākt medības.
Pirmais masts
Ieņemam vietas stāvtornīšos, un atskan dzinēju balsis. Medības ir sākušās. Students, kurš pirmo mastu pavada tornī ar mani un ir dikti runātīgs, izrādās, ir jaunais mednieks. Uzklausu pirmos medību stāstus, līdz krūmos atskan brakšķis. Neiztikt arī bez Mērfija likuma – brakšķim seko suņu rejas un no krūmiem izsprūk divas stirnas. Kā zinādamas, ka stirnu medību sezona nule kā beigusies un tās netiks medītas. Kā nu gadās, kā ne, bet dzinējiem izdodas nomaldīties un tie cits pēc cita iznāk pie tornīšiem. Beidzam mastu, šoreiz pa tukšo. Turpinājumā tradicionālā atskaite, ko nu kurš manījis, un turpinām medības.
Otrais masts
Austot saulei, kļūst vēl vēsāks. Visiem zināms teiciens, ka nav nepiemērotu laikapstākļu, ir nepiemērots apģērbs, bet nākas atzīt, ka šis nav tas gadījums. Aukstums kož teju līdz kaulam. Varbūt tāpēc, ka students, kas šo mastu pavadīja ar mani kopā tornī, bija ģērbies vien treniņbiksēs un plānā rudens jakā.
Sākas masts, un pēc pavisam neilga brīža apmēram desmit metru attālumā no stāvtornīša stalti parādās cauna. Mērfija likums turpinās – īsi pirms izbraukšanas no mājas, nolēmu, ka līdzi ņemšu tikai medību lodes un skrotis atstāšu seifā.
Tā nu cauna izbaudīja savu uzvaras gājienu un visu laiku netraucēti draiskojās priežu zaros.
Masts šķita ļoti ilgs, dzinēju balsis kā nedzird, tā nedzird. Aukstums piezogas arvien vairāk, un nolemju, ka jāsāk medību vingrošana jeb taisīt pietupienus, lai asinis dabū izriņķot. Atskanot pirmajiem šāvieniem, jautāju savam medību biedram, vai viņam ir kāda pieredze medībās, uz ko saņemu atbildi – šī ir pirmā reize mežā. Šķiet, ka šie vārdi bija tieši tie, kas bija jāizdzird medību dievietei Diānai, jo jau pēc brīža izdzirdu brakšķus. Sirds sāk trīcēt, prāts paliek nosvērts, un gaidu. Līdz beidzot apmēram 75 metru attālumā pamanu briežu govi.
Tēmēju, bet saprotu, ka man raidīt šāvienu ar gludstobra ieroci īsti neizdosies, un klusībā ceru, ka briedi pamanīs arī Linda, kas stāv blakus esošajā tornītī. Pēc brīža redzu, ka briedis ir Lindai pa šāvienam, un tas arī atskan. Saņemam ziņu, ka varam kāpt nost no torņiem, bet jāgaida, kamēr Linda ies skatīt medījumu. Paiet laiks, un nākas secināt, ka šāviens diemžēl tēmēts precīzi garām. Taču nav ko bēdāties, jo iepriekš dzirdētie šāvieni bijuši veiksmīgi un mastā nomedīti vairāki brieži.
Pusdienas
Kas var būt labāks kā aukstā laikā baudīt karstu zupu svaigā gaisā. Kā jau medībās ierasts, arī šajā pusdienu pauzē pieredzējušie mednieki dalās savos stāstos. Taču šai pusdienu pauzei ir vēl kāda pievienotā vērtība – notiek dokumentu pārbaude, lai studentiem skaidrotu, kā un kāpēc tas notiek. Kā arī atgādinātu medniekiem, ka personām, kurām ieroču glabāšanas atļauja izsniegta līdz 2019. gada 10. aprīlim, kad stājās spēkā Ieroču aprites likums, jāvēršas Atļauju sistēmas struktūrvienībā, lai atļauju nomainītu atbilstoši likuma prasībām.
Trešais masts
Šoreiz masts bez studentiem blakus, jo visi studenti dzen, kamēr medniekiem iespēja pilnvērtīgi medīt. Ceļā uz mastu, strauji sāk krēslot, vējš kļūst brāzmains. Mūsu mednieku grupa tiek nolikta klajā vietā uz dzelzceļa sliedēm. Te nu gan jāatzīst, ka medību jakas ar regulējamu kapuci ir tieši tas, kas nepieciešams lielā vējā.
Jāatzīst, ka šis bija emocijām bagātākais masts, jo neilgi pēc tam, kad atskanēja dzinēju balsis, vien pāris metru attālumā mani pasveicināt atsteidza kārtējā stirna. Adrenalīns, protams, uzsita augstu vilni, un pārņēma sajūta, ka šajā mastā kaut kam ir jābūt un šāviens tiks raidīts.
Brīdī, kad dzinēji bija mastam apmēram pa vidu, atskan kliedzieni – brieži, brieži! Tik tiešām, dzinējiem tieši pretī skrien bariņš briežu. Paskatos uz mednieku no sevis pa kreisi un redzu, ka kaut kas notiek. Atskan šāviens, bet brakšķi krūmos turpinās. Saprotu, ka brieži tuvojas man un, šķiet, mani nemaz nemana, jo apstājas teju pretī. Te nu jāsaka, ka šī bija reize, kad brieži nāk mutē. Briežu bariņš nolēma sprukt laukā no krūmiem un šķērsot dzelzceļu. Tie mani pamanīja vien nieka divu līdz triju metru attālumā no manis, strauji sagriezās un galu galā šķērsoja dzelzceļu.
Kad brieži lēcienā ir jau teju pāri sliedēm, raidu šāvienu uz mazāko no tiem. Rokas un kājas trīc, adrenalīns kāpj pa muti laukā, un to visu papildina nelāga sajūta… Beidzam medības un ejam skatīties. Nākas atzīt, ka šāviens tēmēts precīzi garām, jo, izstaigājot perimetru, nav ne asiņu piles.
Morāle
Lai kāds būtu šāviens, tas vienmēr jāpārbauda!
Lasi oktobra žurnālā "Medības":
- Mārtiņš Dadeiks. Citiem skaidrot medību gudrības ir ļoti liela atbildība!
- Justs Dzedons. Ko darīt un ko labāk nedarīt ar nomedīto briedi?
- No kucēna par suni. Pusgads. Tuvojas pirmais pārejas vecums!
- Zosis. Putns, kas nekad neatkāpjas
- Kā medību mājas dīrūzi pārvērst atzītā mazjaudas kautuvē
- Kā medījuma gaļa nokļūst pārtikas apritē
- Šaušanas atbalsti. Kurš labāks?
- Noskaidro, kāpēc šauj garām? Testējam stobra kameru Tactacam 6.0
Abonē žurnālu šeit.
