15 °C
Interesanti padomi makšķerniekiem par sapalu copi un kā kā izkaltēt līdakas galvu no pagājušā gadsimta laikrakstiem. Varbūt noder!
Makšķernieku trofeju preparēšana
N. Brēdenfelda publikācija izdevumā Mednieks un Makšķernieks 1940. gada 1. jūlijā
“Pirmajā Latvijas medniecības skatē Rīgas Makšķernieku biedrības stendā bija izstādītas vienīgās makšķernieku trofejas – trīs kaltētas līdaku galvas. Bija arī izstādīti četrpadsmit kilogrami smagas līdakas žokļi, bet šāda veida trofeja maz izskatīga un publikai nesniedz to efektu, ko parādīja seši un septiņi kilogrami smagu līdaku kaltētās galvas. Minētās trīs trofejas izstādīšanai devu es. Tagad ļoti daudzi makšķernieki lūdz mani sniegt viņiem pamācību, kā izdarāma līdaku galvu kaltēšana. Lieta ir ļoti vienkārša un veicama katram makšķerniekam pašam. Kad makšķerniekam ir laimējies noķert prāvu, četrus līdz desmit kilogramus smagu līdaku, vispirms jābūt skaidrībā, vai iegūtā trofeja greznos sienu vai tiks izlietota kā dekorācija rakstāmgaldam, jo, kad galva ir izkaltēta, to apstrādāt ir samērā grūti. Ja trofejas īpašnieks ir nolēmis līdakas galvu izlietot sienas izdaiļošanai, tad, nogriežot līdakas galvu, līdzi jānogriež arī gabals skausta un atstājami pie galvas žaunu vāki. Ja turpretim līdakas galva rotās rakstāmgaldu, tad galva jānogriež tūdaļ aiz žaunu vākiem, nogriežot arī žaunas tā, lai līdakas galva no žokļa kaula līdz skaustam labi gulētu uz stikla plates. Var arī izveidot citāda veida galvas, tas atstājams katra makšķernieka personīgai gaumei. Kad trofeja tik tālu sagatavota, ar divu kociņu palīdzību atpleš līdakas muti vēlamā augstumā un platumā, pie kam jāievēro, lai līdakas atplestā mute atstātu normālu iespaidu un netiktu deformēta. Tīrā māla, koka, bet gan vislabāki stikla, galvai atbilstošā lieluma traukā sagatavo stipru sāls šķīdumu (lai zaļš kartupelis peldētu), kurā ievieto līdakas galvu tā, lai tā pilnīgi būtu pārklāta ar šķidrumu. Sālījumā līdakas galva jātur 5–6 dienas. Ja trauks, kurā sālījās līdakas galva, ir mazs, tad sālīšanas laikā jāpapildina sāls, jo preparējamā galva izdala ūdeni un sulas, kas sālījumu atšķaida. Kad sālīšana paveikta, līdakas galvu būtu ieteicams vēl uz 24 stundām iemērkt 3% formalīna šķīdumā, bet sevišķi lielas vajadzības pēc tā nav, jo vienīgais labums, ko dod formalīna pelde, ir preparētās galvas ātrāka nocietēšana. Visrūpīgākais darbs sākas ar galvas kaltēšanu, jo no šī darba būs atkarīgs, vai trofeja būs izturīga un ilgus gadus iepriecinās tās īpašnieku, un atgādinās kādreizējo uzvaru vai arī sāks smirdēt un būs jāaizmet. Kaltēšanai sagatavotā galva jāpiesien labi garā kārtī un jānovieto tā, lai vēji un saule tai piekļūtu vispilnīgāk. Lietainā laikā, mitrās miglainās naktīs galva novietojama sausā vietā, slēgtā telpā. Kaltēšanas ilgums atkarīgs no laika apstākļiem, būs 4–6 nedēļas vai pat ilgāk. Kaltēšana būs pabeigta, ja galva būs labi sacietējusi un neizdos nekādu smaku. Tālākā rīcība būs atkarīga no katra trofejas īpašnieka personīgās gaumes un naudas apstākļiem. Ceru, ka īsais apcerējums ierosinās daudzus uzglabāt savas makšķerēšanas trofejas un nākamajā medniecības skatē to būs vairāk.”
Lai nebiedē vējš
E. Zaļkalna publikācija Latvijas PSR Sporta biedrību izdevumā "Sports", 1975. gada 13. jūlijā
“Daugavas, Gaujas un Ventas sapalu makšķernieki vienā balsī apgalvo, ka vējainā laikā, kad ūdens virsmu klāj vilnīši, uz labu lomu neesot ko cerēt. Tagad, vasarā, sapalus parasti ķer ar ēsmu, ko pludina pa ūdens virspusi. Bet viļņos sapals šo ēsmu slikti redz, un tāpēc tā gaidītās copes izpaliek. Arī to ēsmu, kas tiek pludināta dažādos ūdens slāņos, sapals vējainā laikā diez kāpēc ignorē. Ja ķeras, tad tikai mazākie eksemplāri, līdz 300 gramu smagumā. Ar šādām ziņām apgādāts, devos uz Daugavu pie Ciemupes. Pūta diezgan ass vējš. Upes vidū viļņiem bija pat baltas cepurītes, tāpēc es uz sapaliem nemaz necerēju. Man bija zināmi pāris samērā rāmi līcīši, kur parasti varēja samakšķerēt itin labus asarus un raudas, tāpēc ēsmai paņēmu līdzi lapu sliekas, sautētas grūbas, bet turpat Ciemupītē salasīju maksteņu kāpurus. Noregulēju pludiņu apmēram 1,5 metru dziļumā un sāku. Ķērās slikti. Kā tādos gadījumos mēdz būt, mierināju sevi, ka laiks ir saulains un labi iedegšu, ka loms jau nav pats galvenais, pēc kādas stundas ieraudzīju pavecu vīru, kas virzījās pa krastu no Ķeguma puses. Viņš apstāja metrus simts no manis vietā, kur straumes ātrais plūdums bija sevišķi manāms. Es nodomāju: “Medī sīkos sapaliņus.” Un pievērsos savam pludiņam, kas mierīgi riņķoja atstraumē. Pēkšņi sadzirdēju skaļu plunkšķi. Paskatījos uz kaimiņu un apmulsu – viņa makšķeres kāts bija saliecies līkumā, bet straumē ūdens virspusē kūleņoja liela zivs! Vecais makšķernieks ļoti mierīgām kustībām izvadīja zivi līdz krasta meldriem un tikpat mierīgi paņēma to aiz žaunām, un izmeta krastā. Vērtēju – apmēram kilogramu smags sapals. Negribējās laimīgajam makšķerniekam tūlīt skriet klāt un uzmākties ar jautājumiem. Veca lieta: īsti makšķernieki tādus uzbrukumus necieš un parasti tad atbild negribīgi un iet projām. Tāpēc es paliku sēžam, kaut gan tā vien gribējās uzsaukt: “Uz ko noķērāt?” Vecais vīrs pats pienāca pie manis, pasmaidīja un teica: “Re, uzķērās gan!” “Skaists sapals,” es atturīgi atbildēju un šķielēju uz makšķernieka rīkiem. Tie bija samērā vienkārši, ja vien neskaita modernu, Ļeņingradā ražotu bezinerces spoli. Aukla apmēram 0,3–0,35 mm, pavadiņa 0,15–0,2 mm. Melns, sprungulim līdzīgs pludiņš, apmēram 30 cm zem tā mazītiņa spoža mormiška ar 6. vai 7. numura āķi. Bet ko uz šī āķa viņš lika? Viņa jautājums man deva atbildi: “Vai jums nav kāds lieks ūdenstārps? Es jau varētu pats tepat upītē salasīt, bet, sasodīts, aizmirsu brilli mājās.” “Lūdzu!” es priecīgi iesaucos un pasniedzu savu trauciņu ar ēsmu. “Paldies!” vecais vīrs teica. “Un ko tad jūs? Asarīšus?” “Tāpat niekojos,” atbildēju. “Gribēju jau nu gan sapalus, bet tādā vējā, kā runā, tie neņemot.” “Runāt jau runā visādi,” viņš atkal pasmaidīja, “bet arī mēģināt vajag visādi.” Un viņš, vēlreiz patencinājis, lēni devās tālāk. Bet es pārkārtoju savu makšķeri, salasīju ūdenstārpus, piesēju mormišku un iemetu pašos viļņos. Tie raustīja pludiņu un tātad arī mormišku. Tālāk gāja samērā vienkārši. Tiesa, kilogramu smagu resnuli es neizvilku, bet toties pievakarē gāju uz autobusu, mugursomā nesot sešus skaistus sapalus, no kuriem smagākais (mājās nosvēru!) svēra 740 gramus, vieglākais – 340.”
Avots: Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka (www.periodika.lv)
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu
