1934. gada 26. februārī. Pirms 90 gadiem kļuva skaidrs, ka referendums par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) izstrādātā "Likuma par nodrošināšanu vecumā un darba nespējas un bezdarba gadījumos" virzīšanu uz Saeimu ir izgāzies un visiem Latvijas iedzīvotājiem uz vecuma pensiju nav ko cerēt.

Pensijas 1934. gadā saņēma ļoti niecīgs skaits – 22 746 personas. Lielākoties tie bija valsts ierēdņi, skolotāji, zinātnieki, mākslinieki un citi kultūras ļaudis, militārpersonas, kara invalīdi un Neatkarības karā kritušo ģimenes locekļi. Pārējiem par pensijām bija jārūpējas pašiem, piedaloties organizētās pensiju kasēs. "Zociķu" rosinājums pēc būtības bija populisms, jo tābrīža Latvijas valsts budžets vienkārši nespēja nodrošināt prasītos 30 latus ikkatram mazturīgam pilsonim pēc 65 gadu vecuma. LSDSP apgalvoja, ka vajadzīgos līdzekļus varot savākt no darba devēju un nekustamo īpašumu turētāju, kā arī tādu personu iemaksām, kuru ienākumi gadā pārsniedza 5000 latu, arī no valsts un pašvaldību piešķīrumiem. Acīmredzot vairumu pilsoņu tas nepārliecināja. 1933. gada oktobrī organizētajā parakstu vākšanā par tautas nobalsojuma sarīkošanu likumprojekta izskatīšanai Saeimā gan parakstījās vairāk nekā 198 tūkstoši balsstiesīgo pilsoņu, ar ko pietika, lai referendumu sarīkotu, taču 1934. gada 24. un 25. februārī īstenotajā balsojumā uz iecirkņiem aizgāja nevis puse no iepriekšējo Saeimas vēlēšanu dalībnieku skaita, bet 42,5% vēlētāju. 

Proti, balsoja 414 903 vēlētāji, bet vajadzēja 478 411. Nelīdzēja pastiprinātā sociāldemokrātu aģitācija balsošanas dienās, kad Rīgā izmantoja skaļruņus un kaisīja skrejlapas. 

Par spīti tam, ka 93% jeb 385 258 balsis tika nodotas "par", tā kā vajadzīgais skaits nebija sasniegts, referendums skaitījās nenoticis un likumprojekts tālāku virzību Saeimā neguva. Samērā daudz bijis arī nederīgu balsu, kad urnā iemestas aploksnes reizē ar "par" un "pret" vai pat kādu uzsaukumu. Visaktīvākie balsotāji izrādījās rīdzinieki, tad sekoja Latgale, Vidzeme, Kurzeme, bet vismazāk balsotāju bija Zemgalē. Interesanti, ka laukos lielākoties valdīja "pret" noskaņojums, kamēr pilsētās "par".

Kurzemes Vārds, 1924. gada 26. februārī

Rīga. Cara ozolu zāģētāji. 2. iecirkņa miertiesnesis iztiesāja A. Bērziņa, J. Kaula un J. Mauriņa prāvu, kuri Pēterparkā nozāģējuši cara dēstītos ozolus. Apvainotie paskaidroja: nevarējuši ciest, ka demokrātiskā valstī atrodas senie vergu laiku pieminekļi. Tiesa ozolu zāģēšanu uzskatīja kā pilsētas apstādījumu postīšanu un sodīja Bērziņu un Kaulu ar 20 ls vai 5 dienām aresta. J. Mauriņam kā nepilngadīgam izteica rājienu.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.