1214. gada 20. februārī. Pirms 810 gadiem Romas pāvests Inocents III paziņoja Rīgas bīskapam jeb, kā tā laika dokumentos teikts, "lībju bīskapam" Albertam fon Bukshēvdenam, ka viņa vadītā Rīgas baznīca ir atbrīvota no Brēmenes arhibīskapa pārraudzības.

Tas nozīmēja, ka ambīcijām un acīmredzot laba organizatora un politiķa dotumiem apveltītais Alberts varēja turpināt pirms dažiem gadiem uzsākto kursu, lai kļūtu par krustnešu iekaroto lībiešu teritoriju garīgo un arī laicīgo valdnieku. Bīskaps Alberts, kurš pats nāca no Brēmenes, no kurienes arī savulaik bija devies Baltijas tautu kristīšanas misijā, līdz ar Inocenta III lēmumu nonāca nepastarpinātā Romas pāvesta pakļautībā. Dzīvē tas viņam deva brīvākas rokas Latvijas sentautu kristīšanā un teritorijas kolonizēšanā. 

Vēsturnieki norāda, ka Inocents III gan nav apmierinājis Alberta vēlmi paaugstināties līdz arhibīskapam, kas ļautu viņam iecelt bīskapus citās Livonijas bīskapijās. 

Tomēr dažus gadus vēlāk, 1217. gadā nākamais pāvests Honorijs III Albertu iecēla par Romas pāvesta augstāko pārstāvi Livonijā, un arī tas deva kārotās tiesības gan pāvesta vārdā iesvētīt jaunus bīskapus, gan celt jaunus dievnamus. Turpmākajos gados Alberts neatlaidīgi, taču mainīgām sekmēm kā Romā, tā pie sava formālā zemes kunga Vācijas ķeizara Heinriha VII cīnījās par savu juridisko pilnvaru paplašināšanu. Visbeidzot 1225. gada 1. decembrī Heinrihs VII piešķīra viņam lēni jau kristītās lībiešu zemes, Latgali un igauņu zemes Leālē (Lihulā) un Vīkā. Tādējādi Alberts ieguva tādas pašas tiesības kā citi ķeizaram pakļauto vācu valstiņu firsti jeb valdnieki. Tas savukārt nozīmēja tiesības kalt naudu, dibināt pilsētas un izlēņot iekarotās zemes citiem vasaļiem. Paralēli šiem procesiem Albertam nācās cīnīties pret Brēmenes arhibīskapijas sūdzībām un intrigām, jo brēmenieši neatmeta cerības atgūt zaudēto ietekmi pār Rīgu un Livoniju. Strīds turpinājās arī pēc Alberta nāves 1229. gadā, un tikai 1231. gadā Rīgas bīskapijas neatkarība no Brēmenes kļuva par izšķirtu jautājumu.

Latvija, 1924. gada 20. februārī

Usma. Peļņās braukšana. Pie Usmas zāģētavas no apkārtējiem mežiem tiek pievests liels daudzums baļķu. Pie to izvešanas brauc vietējie zemnieki, zirgu īpašnieki. Bet nopeļņa ir diezgan pavāja, jo uz zirga iznāk tik kādi 30 rubļi par dienu. Vislielākās grūtības rada sniega pārpilnība, meži tā piesniguši, ka ne baļķus ieraudzīt, ne atrakt. Ceļus nav iespējams iebraukt, pastāvīgi aiznieg un aizputina pēdas ciet. Usmas ezerā šoziem zveja notiek plašos apmēros. Pavisam kādi seši lielvadi, pie katra strādā pa desmit, divpadsmit vīru. Šeit nopelna strādnieks dienā divi līdz trīs simts rubļu. Bet ir arī smags un slapjš darbs. Zivis galvenām kārtām tiek sūtītas uz Rīgu. Visvairāk tiek vilktas līdakas, asari, raudas, tad bresmes, zandarti, vēdzeles un citas. Ezerā ir arī daudz vēžu.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.