Mana intervija ar ASV Floridas štata Tampas pilsētas vispārējās slimnīcas kardiotorakālo ķirurgu Gundaru Katlapu bija norunāta agri no rīta pēc Amerikas laika, taču man bija jāpagaida, jo dakteris vēlējās pāris stundas atpūsties pēc operācijas, kas bija ilgusi visu nakti.
Viņa pašreizējais amats slimnīcā ir plaušu transplantācijas direktors, bet iepriekš viņš bijis arī sirds transplantācijas direktors. "Tagad veicu arī sirds un plaušu transplantācijas, kad pārstāda sirdi un abas plaušas nevis atsevišķi, bet kā vienu bloku. Tieši šāda operācija tika veikta pagājušajā naktī," viņš stāsta pirms mūsu sarunas par latviešu ķirurga nonākšanu ASV medicīnas virsotnē.
Pie visa vainīgs laikam Jeila Universitātes profesors Kristaps Kegi, kurš devis iespēju mācīties Amerikā ne vienam vien topošajam vai jaunajam ārstam, tajā skaitā arī jums, un pavēris ceļu uz medicīnas iespējām otrpus okeānam?
G. Katlaps: Rezidentūras sākumā man radās iespēja aizbraukt uz Ameriku, jo profesors Kegi mani uzaicināja uz trim mēnešiem pieredzes apmaiņā Jeila Universitātē. Aizbraucu, pastrādāju kopā ar vietējiem rezidentiem un ārstiem, un man bija āķis lūpā. Tā nebija nekāda lielā loterija, tie bija mazi solīši, kas pakāpeniski tika sperti.
Deviņdesmito gadu vidus Latvijas medicīnā bija ļoti neskaidrs un bēdīgs. Rezidentūra bija divi gadi bez labas struktūras, un tad tevi palaida pasaulē.
Kad ierados Amerikā un iekļāvos Jeila Universitātes rezidentu apmācības programmā, mani ļoti izbrīnīja, cik viņi visi bija erudīti, izdresēti un samācījušies. Rezidenti arī daudz strādāja, un ar to milzīgo darbu un mācīšanos darba kvalitāte bija tāda, kādu es nebiju iedomājies un redzējis.
Es joprojām domāju, ka daļa Latvijas speciālistu izveidojas par labiem speciālistiem ļoti šaurās medicīnas nišās. Tie, kuriem ir talants, labas rokas un galva, savu nišu pārzina un noteikti ir spīdekļi Latvijas medicīnā, bet tas pamats, kas tiek iedots Amerikā, tomēr ir citāds.
Ja pamats ir ielikts, tad taču varējāt atgriezties Latvijā. Esmu intervējusi daudzus tautiešus ārstus, kuri strādā ārzemēs. Visi ir stāstījuši, kas viņus neapmierina Latvijā un kāpēc nevēlas braukt atpakaļ. Kas jūs neapmierina? Lai nu kur, bet sirds ķirurģijā, šķiet, ir gan attīstība, gan pieklājīgs atalgojums.
Esmu bieži domājis par atgriešanos. Sākumā es par to domāju daudz nopietnāk. Joprojām mani pavada doma, ka kādreiz varētu atgriezties, bet ne tagad, un tā iespēja tiek atlikta un atlikta.