1795. gada 27. novembrī. Pirms 230 gadiem Krievijas cariene Katrīna II dāvāja tajā pašā gadā impērijas sastāvā iekļautās Kurzemes un Zemgales hercogistes miestiņam Tukumam pilsētas tiesības, kas tam ļāva kļūt par apriņķa centru.

Reklāma

Piecus gadus vēlāk nosprauda pilsētas robežas, bet desmit gadus vēlāk pilsētā uzskaitīti 607 vīrieši un 604 sievietes, "kas dzīvoja diezgan lielā trūcībā", septiņas ielas, baznīca, tiesas nams, kā arī divas skolas. Lielākajai daļai namu bijuši lubiņu jumti, tikai dažiem māla dakstiņi. Vēsturiski Tukuma attīstību bremzējis Rīgas tuvums, jo amatniekiem un ražotājiem apkārtējās muižās izdevīgāk preces bija vest un pārdot lielpilsētā nekā mēģināt tās realizēt blakus pilsētiņā. Tādā ziņā pozitīvu iespaidu uz saimniecisko un tirdzniecisko attīstību veicināja ebreji, kas 18. gadsimta nogalē sāka ienākt no Piltenes un Lietuvas. 1834. gadā Tukumā bijuši 1553 "pilsoņi" un 1183 ebreju iedzīvotāji.

Kā apdzīvota vieta Tukums, bez šaubām, bija pazīstama jau krietni sen, vismaz kopš 11. gadsimta. Turklāt 13./14. gadsimta mijā Livonijas ordenis tur uzbūvēja mūra pili, ko izmantoja vairāk saimnieciskiem mērķiem kā noliktavu. 15. gadsimtā pilī vairākas reizes notikuši Livonijas landtāgi jeb muižniecības pārstāvju sanāksmes. Sv. Trīsvienības luterāņu baznīca, kas mūsdienās ir viena no vecākajām celtnēm pilsētā, celta 1644. gadā. Tukums tajā laikā bija vācisks. Latvieši mājoja apkārtnes lauku ciemos un viensētās. Tas, protams, neizslēdza situācijas, kad uz miestiņu bēga un iedzīvojās arī pa kādam latviešu zemniekam, ko pierāda 18. gadsimta Kurzemes hercoga Pētera Bīrona rīkojums, ka Tukumā ar amatiem drīkst nodarboties vien tie, kas spēj uzrādīt dokumentus par savu "brīvu un godīgu" piedzimšanu. Tāpat arheologs Rūdolfs Brūzis pēc 2020. gada izrakumiem luterāņu baznīcas viduslaiku kapsētā, kur atrada priekšmetus no 14. līdz 18. gadsimtam, secinājis, ka etniskais sastāvs Tukumā izsenis bijis gana raibs. Līdzās vāciskajam kapu piedevās redzams kursiskais, somugriskais un zemgaļiem raksturīgais. Tuvāk 18. gadsimtam par etniskumu jau spriest sarežģītāk, jo viss sajaucies un kļuvis universāls, vienkārši pilsētniecisks.

"Jaunais Zemgalietis", 1925. gada 27. novembrī

Ilūkstes apriņķis ir viens no pirmajiem valsts nomales apriņķiem, kas cenšas neizpalikt kulturelai dzīvei, pat vēl vairāk, viņš grib savā ziņā aizsteigties priekšā centra apvidiem. Tā tālrunis daudzos Rīgas apkārtnes pagastos vēl sveša lieta, bet ilūkstiešiem šis ērtais satiksmes veids ieņem redzamu vietu ikdienišķā dzīvē. Tad radiofons, par kuru mūsu kultūras centra pagasti vēl tikai sapņo, Ilūkstes apriņķa daudzos pagastos jau ir ievests, piemēram, Skrundalinā, Vecsalienā, Vecbornē u. c. Tā ir priekšzīmīga un apsveicama parādība valsts nomaļnieku dzīvē.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu