Gaisma acu priekšā jātur: Saruna ar "Vakara romāna" autori Maiju Krekli

2026. gads sērijas "Vakara romāns" abonentiem un citiem lasītājiem pienāks ar patīkamu notikumu – romānā "Cauri tumsas lokiem" atgriezīsies jau agrāk iepazīti un iemīļoti Maijas Krekles tēli.

Tie, kuriem aizmirsusies – vai, iespējams, nav trāpījusies – Maijas Krekles grāmata "Rudens šogad būs agrs", nav obligāti jātraucas to meklēt veikalos vai grāmatnīcās, jo "Cauri tumsas lokiem" ir lasāms kā pilnīgi patstāvīgs romāns. Es gan droši varu apsolīt – kad izlasīsiet šo, jūs tik un tā gribēsiet izlasīt arī pirmo.

Viss sākas kā maznozīmīgs, lai gan mājas iedzīvotājiem nepatīkams sīkais huligānisms – uz sienas kādu dienu parādās milzīgs uzraksts "Tjoma ļubit Ļizu, Ļiza ļubit Tjomu". Tas tiek notīrīts, taču naktī uzrodas atkal. Kad citurīt policijas iecirknī ierodas satraukta sieviete – viņas sešpadsmitgadīgā meita Liza nav pārnākusi mājās –, Sigita ar pārinieku Sašu pajoko, ka vajag sameklēt Tjomu. Tomēr realitāte izrādās daudz dramatiskāka par pusaudžu nedarbiem...

Ar Maiju esam pazīstamas jau gandrīz divdesmit gadu, tādēļ intervijā palikšu pie "tu".

Maija, vēl turpinās jubilejas gads, savukārt rakstniecībai jau pirms pāris gadiem bija divdesmit gadu jubileja. Vai toreiz, kad iznāca pirmā grāmata "Manas dzīvības saknes tevī", varēji iedomāties, cik plaši tas viss izvērsīsies?

M. Krekle: Nevarēju, toreiz domāju, ka tas būs vienreizējs pasākums. Kaut kā tā sanāca, ka vajadzēja turpināt to pašu darbiņu; kad darbiņi bija sakrājušies, vajadzēja izdot otru grāmatu, tad pie manis atnāca no toreiz vēl "Lauku Avīzes" izdevniecības, un tā aizgāja – tapa gan pašas iecerētie, gan pasūtītie darbi. Kad akmens sāk velties, to nevar apturēt. Bet sākumā es tiešām domāju, ka tā būs mana vienīgā grāmata.

Bet rakstīts taču tika jau iepriekš, vai ne?

Jā, rakstīšanas gēns man piemitis no agras jaunības, bet iepriekš nebiju tikusi līdz grāmatām. 1986. gadā gan biju vienā bariņā ar Andru Neiburgu, Evu Rubeni, Aivaru Ozoliņu un citiem, kam iznāca darbi sērijā "Pirmā grāmata", bet man toreiz smuki atmeta atpakaļ, tāpēc nolēmu pievērsties ģimenes dzīvei un bērniem. Bet pēc otrās grāmatas iznākšanas satiku Evu Mārtužu, viņa mani aizveda uz "Lauku Avīzi", iepazīstināja ar tābrīža valdes priekšsēdētāju Viesturu Serdānu, tad sāku rakstīt kultūras personību mīlasstāstus žurnālam "Mājas Viesis", pēc tam man pajautāja, vai nav kāds romāns uzrakstīts, un bija, protams, mans mūža darbs "Vita brevis", kuram nenoskārstai vajadzībai bija uzrakstīts arī turpinājums. Kad iznāca "Brisele. Tu. Brisele. Es", Evai šķita, ka vajadzētu vēl vienu turpinājumu, uzrakstīju arī to, tad pašai gribējās uzrakstīt vēl vienu, lai to ģimenes sāgu godam noslēgtu. Tad redakcijas vadītāja Evija Veide teica, ka man jāuzraksta romāns par Austru Skujiņu. Jautāju: "Bet kāpēc tad man?" un Evija atbildēja: "Bet kāpēc ne tev?" Sāku domāt – bet tiešām, kāpēc lai par šo meiteni, kuru mīlu no 14 gadu vecuma, par kuru esmu meklējusi visu, ko vien var atrast, rakstītu kāds cits un visu sacūkotu? Nevarēju Austru atdot citam, uzrakstīju romānu, tad savukārt Eva teica, ka vajadzētu uzrakstīt arī par Emīlu Dārziņu. Gribēju jau atkal jautāt: "Bet kāpēc es?", taču tad atcerējos, ka mīlas trīsstūri ir mana šaurā specializācija latviešu kultūrā (smejas), un Dārziņu es arī mīlu kopš bērnības pastaigām Mārtiņa kapos kopā ar vecvecmammu un viņas stāstiem par jauno komponistu. 

Sapratu, ka man ir ko teikt par to, kā neatbildēta mīlestība ietekmē cilvēka likteni, un arī par Emīla māmiņu, kuru es vienlaikus tik ļoti sapratu pati savas biogrāfijas dēļ, vienlaikus pilnīgi nesaprotot, kā var tik ļoti mīlēt vienu dēlu, galīgi nemīlot citus tuviniekus. 

Tur visa bija tik daudz, ka es pilnīgi iegrimu stāstā, savukārt iegrimt varēju, jo tobrīd jau pati daudz ko no tā biju piedzīvojusi, pārdzīvojusi un izjutusi.

Vai vispār var aprēķināt, cik laika paiet, pētot personības, pirms ķerties pie rakstīšanas?

Par Austru Skujiņu es saku, ka rakstīju visu savu dzīvi un sešus mēnešus. Es tiešām par viņu esmu domājusi, esmu viņu mīlējusi no 14 gadu vecuma, pētījusi visu iespējamo, bet, kad ķēros pie rakstīšanas, divus mēnešus sēdēju Rakstniecības un mūzikas muzejā, arhīvā, protams, Misiņa bibliotēkā. Tad bija burtiski kā zīmes – atradu Ausmai piederējušās grāmatas ar ierakstiem, arī vienu, kas viņai dāvināta tieši tajos Jāņos, priekšpēdējos. Man patīk izstaigāt vietas, kur viņi dzīvojuši, izjust atmosfēru, ļoti daudz zināt par laiku, kurā notikumi risinājušies. Tad tu sēdi, šķirsti avīzes, lai saprastu, kas tolaik satraucis cilvēkus. Lai ieliktu savus tēlus tajā laikā, jāpārzina gan vēsture, gan apstākļi, gan viņu dzīves notikumi. Esmu pētījusi arī modes žurnālus, pat tādus ļoti vecus modes žurnālus, ja runā par Mariju Eglīti – kā viņi ģērbās. Izpētes darbs ir pats interesantākais, un tad tu sēdi un raksti. Un tad vēl var gadīties, ka netiec no saviem tēliem vaļā, par Dārziņu bija jādomā vēl deviņus mēnešus pēc grāmatas iznākšanas.

Vai kādreiz nemosties trijos naktī, domājot: tur gan vajadzēja rakstīt citādi?

Nē, tā gan ne. Reizēm iedomājos, vai tas fakts bija pareizs, vai tomēr, neraugoties uz visu izpēti, esmu kaut ko sajaukusi. Tā man ir neskaidrība, piemēram, par Austras 2. vidusskolu, kuru viņa reizēm sauc par ģimnāziju un citreiz – par vidusskolu, un agrākos laikos tā, kas tagad ir 5., bija 2. vidusskola. Skolas mājaslapā ir pieminēta viņas mīļā skolotāja, un varbūt tas nav tik svarīgi, bet fakts paliek fakts un mieru neliek.

Un Marija Eglīte? Teici, ka viņa ļoti ilgi gribēja savu grāmatu.

Marija tagad arī ir mierīga. Es reizēm pie viņas aizeju, nolieku kādu rozi, arī tagad svecīšu dienā, un domāju, ka tagad viņa var būt mierā, viņas stāsts ir izstāstīts. Jā, arī ar to es nēsājos 20 gadus...

Ja nu atgriežamies pie jaunā romāna, laikam jāpiemin, ka šoreiz pati esmu "līdzvainīga" tā tapšanā, jo tieši man šķita, ka viss par Sigitu un viņas tēvu vēl nav pateikts. Kāda ir sajūta, atgriežoties pie tēliem?

Patīkama atkalsatikšanās, protams, jo es viņus biju nolikusi malā, bet tā zināmā persona nelika mieru, sakot, ka vajag turpinājumu. Varbūt es tomēr nebūtu sākusi, jo man, lai rakstītu, vajag kādu teikumu vai ainu, kas neliek mieru, un no tā viss sāk ritināties. Sagadījās, ka izlasīju par viena mūsu slavena fotomākslinieka nedienām ar savu kaimiņu un atcerējos par savu meiteni policisti. Kāpēc man ienāca prātā tie krievu jaunieši, tur arī ir stāsts. 

Biju 37 gadus nodzīvojusi mūsu Sarkandaugavā, un mūsu māja visu laiku bija tīra, skaista, nebija nekādu uzrakstu – un tad pēkšņi 2024. gadā parādījās milzīgiem burtiem uzrakstīts "Tjoma ļubit Ļizu, Ļiza ļubit Tjomu". 

Pārvaldnieks notīrīja, viss šausmīgi oda pēc ķīmijas, bet siena palika tīra tieši vienu dienu. Un tā sāka viss ritināties.

Kā izdodas ieraudzīt jaunas šķautnes savu tēlu raksturos, un kurš jaunajā romānā ir mīļākais tēls? Man, piemēram, ļoti patīk Saša – bet īpaši tas, kā pavisam atšķirīgi no "Rudens šogad būs agrs" izgaismojas Sigitas mātes Signes tēls.

Man mīļākie tēli, protams, ir meitene policiste, viņas māte, man arī ļoti patika Strausmaņi, kā Sigitu un viņas pārinieku iesaukuši kolēģi, – atpūtos no drūmām domām, par viņiem rakstīdama. Blakuslīnija par Tjomu un Ļizu tapa, jo kaut kāds darbs jau policijai jādara. Artemijs, Tjoma, ir puisis no labas ģimenes, kura visu zaudējusi un nonākusi mazpilsētā. To jauniešu man arī žēl, jo viņi ir kā no zemes izrauti, viņiem īstu māju nav ne tur, ne šeit.

Ikdienā, pateicoties internetam, dzīvojam nepārtrauktā ziņu plūsmā – tostarp arī par dažādiem nelaimes gadījumiem un noziegumiem. Atzīšos, man tas mēdz krietni bojāt nervus. Vai ir kāds noziegums, kas kāda iemesla dēļ iespiedies prātā? Jautāju, jo, protams, nozieguma izdarīšanas veids jaunajā romānā ļoti atgādina reālu ārkārtīgi traģisku notikumu.

Re, to gadījumu pat nemaz nezināju. Es neiedziļinos kriminālziņās, "Degpunktu" neskatos, neaizraujos arī ar šādiem rakstiem, varbūt virsrakstiņus reizēm izlasu. To, ko nevaru ietekmēt, no tā mēģinu norobežoties, neielaist savā garīgajā laukā. Dari to, ko pats vari izdarīt, mīli savu ģimeni, savus tuvākos, dari visu, lai viņiem būtu labi. Kā teica Dārziņš – vieglāk mīlēt tautas nākamību, nevis katru atsevišķu latviešu muļķadesu. Bet bez mīlestības un ticības nevar. Zinu, ka viss kaut kas notiek, pasaule, protams, nav ideāla, bet nepatīk tikai tās sliktās ziņas lasīt. Pārāk daudz tumšā tās krauj virsū. Ir jānotur apziņa, ka jāiet cauri tumsas lokiem – vienalga, cik ilgi un tālu, tu tomēr iziesi tiem cauri. Diemžēl nekas nav mūžīgs, arī dzīve, bet tā gaisma acu priekšā jātur.

Ja tev jauns rakstnieks, kurš gribētu izmēģināt spēkus biogrāfiska romāna uzrakstīšanā, jautātu padomu – ko tu viņai vai viņam ieteiktu?

Protams, ir svarīgi censties izprast, saprast un iedziļināties, iedzīvoties tēlā un laikmetā, ļoti daudz jāpēta, bet vispirms viņam vai viņai vajadzētu būt vienādi skanošām dvēseles stīgām ar aprakstāmo personu, kaut kādai dvēseļu saskaņai. Pieiet ar naidu vai neizpratni, izsmieklu un to, ka man gribas demonstrēt, kāda esmu es pati, un savu varoni parādu tikai starp citu – tas nederēs. Ja gribi uzrakstīt grāmatu, kas liek domāt, iemīlēt tavu varoni, just viņam līdzi, padari viņu dzīvu – to var izdarīt tikai caur sevi, caur savu atvērtību. Ielaid sevī un tad palaid tautās. Dzīves pazīšana, pieredze arī, protams, noder.