No jauna uzminēt Dārziņu. Saruna ar komponistu Andri Dzenīti

Ceturtdien, 4. decembrī, Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa mūzikas skola aicina svinēt komponista 150. jubileju.

Koncertā audzēkņu izpildījumā skanēs Dārziņa solodziesmas un kora dziesmas, bet otrajā daļā – komponista dzīvesgājumā liktenīgā Žana Sibēliusa poēma "Tuonelas gulbis", kā arī Andra Dzenīša skaņdarbs "Vientuļā priede. Falsifikācija un epitāfija", kas radīta kā fantāzija par Emīla Dārziņa ne pilnībā iznīcinātā darba materiālu simfoniskajam orķestrim. "Latvijas Avīze" uz sarunu aicināja komponistu un pedagogu Andri Dzenīti.

Kāpēc jūs vēlējāties atdzīvināt Dārziņa iznīcināto "Vientuļo priedi", turklāt savu skaņdarbu nosaucot par falsifikāciju?

A. Dzenītis: Skarbais stāsts par darba iznīcināšanu man vienmēr licies sāpīgs, droši vien pats savu veikumu nekad nespētu iznīcināt. Tiesa, varbūt to nobāztu kaut kur visdziļākajā plauktā vai aizliegtu pat spēlēt, bet nebūtu spējīgs iznīcināt darbu, pie kura esmu strādājis.

Par Dārziņa "Vientuļo priedi" bijis daudz nostāstu, bet tad palēnām Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, kā arī Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvos atradās četras pilnībā vai daļēji saglabājušās instrumentu partijas – divas klarnetes, angļu rags un fagots. Tas deva vismaz aptuvenu priekšstatu par iespējamo skaņdarba raksturu un, kaut arī detaļas nav zināmas, varēju nojaust, kāda tipa mūzika tā varētu būt bijusi. Un tad man galvā ienāca tāda ķecerīga doma – ja nu es uztaisītu šo darbu, mēģinātu uzminēt, kas tur varētu būt bijis? Tiesa, pilnībā par jaunu uzrakstīt Dārziņa darbu nelikās interesanti, no tā paņēmu vienu fragmentu, kuram piebūvēju klāt savu turpinājuma. Īstenībā tas ir pavisam cits darbs, kam nav nekāda sakara ar iepriekšējo, tik vien, ka viens darbs pārraujas un otrs tajā vietā iesākas.

Sākumā gan mēģināju Dārziņu uzminēt gandrīz kā spiritiskā seansā, gaidīju, vai Dārziņš nedos kaut kādas zīmes darbu neturpināt… 

Tomēr vismaz par vienu vietu intuitīvi liekas, ka tā varētu būt bijis, par pārējo gan neesmu pārliecināts. Savukārt turpinājums ir mans, un tā radušās divas kopā sabūvētas celtnes no dažādiem laikmetiem un autoriem.

Ar komponistu Emīlu Dārziņu man bijusi saikne visu laiku, viņš man ir tuvs ne tikai mūzikā, līdz zināmam vecumam esmu dzīvojis tuvu Dārziņskolai, esmu tur mācījies, turklāt katru dienu gājis cauri Mārtiņa kapiem, kur ir Dārziņu kapavieta.

Reizē ar koncertu ceturtdien notiks arī jūsu Pirmās un Otrās simfonijas kompaktdiska atklāšana un sarunas. Nemaz tik bieži klausītāji nevar uzzināt, ko tieši komponists mūzikā vēlējies teikt….

Viens ir simfoniju skaidrot no manām tā brīža mirklīgām pašrealizācijas iespējām, ko esmu mēģinājis ielikt savā mūzikā. Bet otrs – gluži neobligātā vajadzība manas sajūtas saklausīt… Nekad neesmu bijis starp tiem autoriem, kuri vēlas klausītājam iedot ļoti konkrētu stāstu, ko tur vajadzētu dzirdēt un par ko tas ir. Tiesa, zināmas noskaņas var sajust, tāpat, vismaz Pirmās simfonijas gadījumā, tajā saklausāma zināma nesamierināmība, drāma, pat traģisms. Ceru, ka Otrajā simfonijā tas gluži tā nav. Tomēr lielā mērā par saklausīto stāstu jālemj klausītājiem, man nav darbu, kuros domāts kas ļoti konkrēts, no tā bieži vien izvairos, jo var gadīties arī muļķīgi pārpratumi. Piemēram, cilvēks gaidījis jūru, bet tā arī to nav sagaidījis… Tiesa, Otrajā simfonijā jūras klātbūtne manāma kā izdzīvotas sajūtas, atrodoties kustībā; gar jūru atrodoties ilgstošos gājienos. Tomēr tas nav par jūru kā ainavu vien, varbūt vairāk par laiku, par manu sajūtu mainību un notikušo.

Savukārt Pirmajā simfonijā vairāk paužu par mūsu laika saskaldītību, sašķeltību un vērtību zudumu, tomēr mūzika noteikti nav par to vien. Man patīk dzirdēt klausītāju domas, ko viņi tur dzird; interesanti, ka bieži izskan diametrāli pretēji viedokļi. Piemēram, Otro simfoniju pēc pirmatskaņojuma Liepājā uzņēma diezgan labi, par šo darbu izpelnījos Lielo mūzikas balvu. Vienlaikus bija tik ļoti interesanti izjust, cik atšķirīgi uztveram lietas – bija cilvēki, kas teica, ka tas ir mans gaišākais darbs, un bija citi, kuri skaņdarbā saklausīja vien šausmīgu drūmumu.

Droši vien caur mūziku lielā mērā reflektējam paši sevi, un tas īstenībā ir brīnišķīgi. Nav pareizas vai nepareizas mūzikas uztveres. Bieži vien gan mēdz teikt, ka īsti kādu mūziku nesaprot, bet man liekas, ka tāds teikums ir diezgan maldīgs, jo mūzikā nav nekas, ko saprast. Es teiktu, ka mūzika kādā veidā tevi uzrunā vai arī tā tevī klusē. Arī ap mani ir ļoti daudz mūzikas, par kuru varētu teikt, ka tā vienkārši ar mani nerunā un ar to sazināties nevaru. Bet tas arī viss, lai ieklausītos mūzikā, nav jābūt profesionālim, vienīgais būtiskais ir klausīšanās un komunikācija, kura vai nu veidojas, vai neveidojas.

Mūzika spēj vienot vairāk nekā bieži pārprastie vārdi…

Mūzika ļauj interpretēt, tai nav iespējama nelegāla interpretācija. 

Tiesa, mūzika dažādos laikos ir arī atšķirīgi izprasta un interpretēta, arī idejiski. Ir divas pavisam dažādas lietas – klausīties Baha mūziku Baha laikā vai šodien.

Ir arī komponista Dzenīša laiks, turklāt droši vien simfonija skanēja citādi Liepājas Simfoniskā orķestra izpildījumā un citādi tā skanēs tagad, Rīgā.

Laiks, protams, rit, un attālinoties dažkārt varu tikai apbrīnot to, kas bijis uzrakstīts vai kā esmu juties. Mazāk šausmināties, drīzāk, jā – brīnīties par to. Zinu, ka citi kolēģi mēdz atgriezties pie veciem darbiem, lai tos labotu un ko mainītu. Man vienmēr licies, ka tas, kas aiztecējis, ir aiztecējis un tajā iekāpt atpakaļ nevar. Drīzāk – dzīvot tālāk un redzēt darbus jaunos atskaņojumos, kas pa gadiem dod iespēju hronoloģiskai sevis vērošanai.

Lai atklātu Dārziņa jubilejas sezonu, darbu "Vientuļā priede. Falsifikācija un epitāfija" pasūtīja Liepājas Simfoniskais orķestris, turpat tas arī ieskaņots un ierakstīts. Tagad ļoti priecājos, ka ceturtdien skaņdarbu spēlēs mans skolas orķestris. Savukārt Otrās simfonijas gadījumā pirmatskaņotājs bija Nacionālais simfoniskais orķestris, bet ierakstu veidoja Liepājas Simfoniskais orķestris. Tie ikreiz ir dažādi redzējumi, un tas, ka darbs iegūst citu dzīvi, ir viens no komponista lielākajiem priekiem. Par pirmatskaņojumiem ir liels prieks, bet ne vienmēr darbi piedzīvo otros atskaņojumus. Tur nav vainīga darba kvalitāte, gluži vienkārši mums visa kā ir šausmīgi daudz un atgriezties vēlreiz bieži vien nav laika. Ja atgriešanās notiek, turklāt vēl citā interpretācijā, ir milzīga dāvana, un par to priecājos gandrīz vairāk nekā tad, ja to atskaņotu tas pats mūziķis vēlreiz.

Šajā gadījumā ar skolēniem tas ir arī piedzīvojums, turklāt ļoti personisks, jo daudzus no šiem jauniešiem mācu, esam daudz runājušies, nu viņi spēlē manu mūziku.

Vai šim koncertam stāvat klāt arī burtiskā nozīmē, klausoties mēģinājumus?

Būt klāt un piedalīties procesā ir svarīgi, kaut gan, protams, diriģents Andris Vecumnieks pats visu labi zina un saprot. Tomēr mūziķiem patīk, ja komponists ir klāt, un viņi var komunicēt ne tikai caur mūziku, bet arī tiešā veidā un par domāto pajautāt. Abām pusēm tas ir arī izzinošs process.

Kādi ir mūsdienu jaunie mūziķi?

Viss iet tikai uz labu! Tie, kas mācās mūziku, tie, kas izvēlējušies mūziku, ir slavējami jau par to, ka viņi vispār to dara. Arvien grūtāk ir atrast motivāciju, kāpēc būt māksliniekam, mūziķim. Skaidrs, ka jebkuram pragmatiski un loģiski domājošam cilvēkam tā liekas gluži vai sevis norakstīšana par labu diezgan smagai un ne pārāk labi apmaksātai dzīvei. Par zvaigznēm pasaules mērogā jau kļūst tikai daži. Vienlaikus jaunieši to dara, ir entuziasma un intereses pilni, un tas mani tiešām priecē. Tiesa, cilvēki, protams, mainās, un vērojamas visvisādas īpatnības, bet katrā jaunā paaudzē dažādas cilvēcīgas īpašības ir cikliskas. Nebūt nevar šodien runāt, ka visi jaunieši būtu palikuši tādi vai šitādi, kopumā degsme un ieinteresētība ir tikai apbrīnojama, man liekas, noteikti nekas neiet uz sliktu.

Ne visi jaunie mūziķi kļūs par māksliniekiem, daļa kļūs arī par mūzikas skolotājiem.

Tā būs lielākā daļa, turklāt strādāt par mūzikas skolotāju ir vēl grūtāk. Medus pods jau ir tik liels, cik tas ir, un nevaram to pārpildīt.

Varbūt izklausīšos nepopulārs sakot, ka skolās pārāk lielu uzsvaru liekam uz kora dziedāšanu, kas, tiesa, ir jauka un sena tradīcija. 

Tomēr koris nav vienīgais, ar ko mūzikā varētu ieinteresēt jauniešus. Varbūt kādam koris rada alerģiju. Kāpēc lai skolās nebūtu klašu rokgrupas un popgrupas? 

Vēl kāds, iespējams, grib iemācīties saksofonu. Brīnišķīgi! Somijā, kur līdzīgi mums vēsturiski bijusi liela popularitāte kora dziedāšanai, tagad skolās ir gan ansamblīši, gan orķestri. Vēlāk mazi simfoniskie orķestrīši pārvēršas par profesionāliem orķestriem, kuros vijoli, čelliņu un mežragu nāk spēlēt cilvēki pēc darba – ārsti, advokāti, mehanizatori. Tas arī ir sirsnīgi.

Kora dziedāšana ir pārvērtusies par ko pompozu un obligātu, kas, pēc daudzu uzskata, ir vienīgais, kas veido nacionālo identitāti. Nacionālo identitāti veido mūzika, turklāt Latvija pasaulē ir veiksmīga ne tikai kora dziedāšanas jomā. Varbūt skolās varētu mācīt arī diriģēšanu, jo tā attīsta gan empātiju, gan izpratni. Neviens orķestris vai korists negribēs pakļauties diktatoriskam diriģentam, kurš slikti runā un nemāk argumentēt viedokli.