Ikdienā Ainārs Zariņš ir ārsts pneimonologs un vada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Invazīvās pneimonoloģijas dienestu. Jau kopš 12 gadu vecuma viņš kāpj kalnos, bet pēdējos trīs gadus ir apciemojis Grenlandi, kur devies pārgājienos viens pats – aci pret aci ar skarbo ziemeļu dabu.

"Grenlande, manuprāt, šobrīd ir viena no nedaudzajām pasaules vietām, kas, prasti sakot, nav tūristu pieķēzīta. Tā ir tiešām mežonīga, pasaules lielākā sala ar tik daudzām un dažādām izzināšanas iespējām," ir pārliecināts dakteris Zariņš. Un it īpaši turp doties iedvesmojusi Ivara Sīļa grāmata. Viņš ir vienīgais latvietis, kurš dzīvo Grenlandē jau kopš 1964. gada. Drīz – 1. decembrī – Sīlim apritēs 85 gadi. [Plašāka publikācija par Ivaru Sīli "Vienīgais latvietis Grenlandē" bija lasāma šeit. "Viņš ir apbrīnojama personība, rakstnieks, polārpētnieks, ceļotājs, mednieks, fotogrāfs. Izlasot viņa "Vēstules no Arktikas", es nodomāju, ka man arī ko tādu vajag," sarunā ar "Latvijas Avīzi" atceras Ainārs. Pirmo reizi viņš uz Grenlandi devās pirms trim gadiem, tad pērn un šogad. Visas trīs reizes bijušas solo ekspedīcijas, arī šogad deviņas dienas Grenlandē vienam pašam. Tiesa, šoreiz sākts īstenot projektu – sadarbībā ar "Vides filmu studiju" par Sīli un Grenlandi top filma –, kas televīzijas ekrānos varētu nonākt nākamā gada janvārī–martā.
Miers un brīvība
Ainārs Zariņš secina, ka Latvijas mediju telpā par Grenlandi ir diezgan maz informācijas, un viņš vēlas šo robu aizpildīt. Tādējādi šoreiz ekspedīcija kopumā ilga 22 dienas, sadalīta divās daļās, pārgājienā vienatnē un filmēšanā. "Šādi tu vari iet, ja tev ir ļoti liela pieredze. Tas nav ne iesācējiem, ne vidusmēra cilvēkiem," uzsver daudz piedzīvojušais ceļotājs un kalnos kāpējs. Vaicāts par sajūtām, viņš saka: "Pirmām kārtām, pārņem absolūts iekšējs miers, tādu es neesmu izbaudījis pat Himalajos. Un roku rokā ar to iet fantastiska brīvības sajūta, to vārdos izteikt nevar."
Ainārs piekrīt, ka tā ir sava veida meditācija, taču atgādina: "Tu sevi pakļauj arī briesmām, riskam. Es neizvēlos vienkāršus ceļus, jebkura kļūda var maksāt ļoti augstu cenu, turklāt es eju bez jebkādiem sakaru līdzekļiem, neņemu līdzi ieroci, nelietoju aerosolus un tīklus pret knišļiem. Mēģinu maksimāli iedzīvoties šajā vidē, necenšos būvēt barjeru starp sevi un dabu."
Satikt lāci nav nekādas vēlmes
Un ko darīt, ja nāk polārlācis? Ainārs skaidro: "Jāzina, kur tu ej." Pirms doties ceļā, viņš kārtīgi izpēta maršrutu, tostarp statistiku par lāčiem konkrētajās vietās. "Polārlācis ir absolūts gaļēdājs atšķirībā no brūnā, grizli vai melnā lāča, kas daļēji ir veģetārieši. Viņam vajag barībai roni, tas dzīvo uz pakledus. Ja tajā reģionā šāda ledus nav, vislielākā varbūtība, ka arī lāču nebūs."
Jautāts, vai Grenlandes ceļojumos lāci ir redzējis, Ainārs attrauc: "Paldies Dievam, ne. Un arī negribētu. Lācis roni sajūt no apmēram 16 kilometriem. Tātad brīdī, kad es pamanītu lāci, viņam jau sen būtu savtīgi aprēķini attiecībā uz mani."
Telefonu Ainārs līdzi neņem, bet izmanto navigācijas ierīci un apvidus karti. "Pirms tam mājās pie datora vari saplānot ļoti labi ģenerālās līnijās. Dabā jau atšķiras, nākas padomāt, iespringt, pamainīt. Jāprot lasīt karti, te ir upe, te kalnu grēda, te ledāji." Gadījies, ka GPS raidītāja un kartes dati atšķīras, Ainārs paļāvies uz karti, un tas bijis pareizs lēmums.
Vistīrākais ūdens pasaulē
Noietos kilometrus Ainārs nerēķina, jo kalnos tas ir pilnīgi citādi. Grūtākais bijis nest līdzi visu filmēšanas tehniku un pievērsties arī plānotajai filmai. "Jāatceras, ka akumulatoriem jābūt uzlādētiem. Ieraugu labu skatu, vajadzētu taču uzfilmēt, jāgriežas atpakaļ. Vienu dienu nolēmu veltīt tikai filmēšanai, izmetu lielu loku, lai grieztos atpakaļ uz austriešu polārpētnieku bāzi, bet uznāca tāda migla, ka neredzēju tālāk par izstieptu roku."
6.1 °C

























































































![Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet "Lejasvēveri" un "Jaunvēveri" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē "visit.cesis.lv" teikts: "Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties "Mērnieku laikiem" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī." Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet "Lejasvēveri" un "Jaunvēveri" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē "visit.cesis.lv" teikts: "Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties "Mērnieku laikiem" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī."](https://media.lasi.lv/media/cache/article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20251209210945693873f9205a6.jpg)





































































































































































