15 °C
"Uzsākot mācības 11. klasē, man vēl bija mamma, bet es viņu reti varēju satikt, jo ilgu laiku viņa pavadīja slimnīcā. Mammai bija iedzimta slimība, viņai veica operāciju pēc operācijas.
Mēnesi pēc manas 18. dzimšanas dienas mamma mēnesi nogulēja mājās, viņa vairs neēda un kļuva arvien vārgāka un vārgāka. Atceros pēdējo rītu, kad man bija jāiet uz skolu, un viņu ātrās palīdzības mediķi ar speciālu ratiņkrēslu noveda lejā pa kāpnēm – viņa raudāja, jo pašai vairs nebija spēka paiet. Apsedzu viņu ar segu, lai ceļā uz Jelgavas slimnīcu būtu silti. Un tā arī bija pēdējā reize, kad viņu redzēju... Tajā rītā, kad mamma nomira, to juta arī mūsu sunītis un skuma kopā ar mums. Kamēr omes nebija mājās un kārtoja papīrus, lai mammu varētu apglabāt, sunītim, kuram bija tikai seši gadi, palika ļoti slikti. Es viņu turēju rokās, abi skatījāmies pa balkonu, es viņu samīļoju, iegājām istabā un apsēdos gultā, sunītis man bija klēpī un aizgāja līdzi mammai," šīs ir saldenieka Sanda Alkšņa, toreizējā pusaudža, atmiņas.
Sandis, kurš savas vecmāmiņas aizbildniecībā atradies kopš trīs gadu vecuma un kura viņu motivēja izglītoties un finansiāli balstīja ilgus gadus, ir absolvējis Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāti,
izveidojis ģimeni un patlaban no Rīgas pārvācas uz dzīvi dzimtajā Saldū.
"Vai tad kāds no bada ir nomiris?"
Lai studētu un dzīvotu Rīgā, ir nepieciešama materiālā rocība, tāpēc Sandis ir ļoti pateicīgs Amerikas Latviešu apvienībai, kas sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu deva iespēju viņam izglītoties. "No augstskolas otrā kursa līdz trešā kursa beigām kopējā naudas summa, ko saņēmu, bija 4000 eiro, un man tā bija ļoti nozīmīga. Man toreiz bija 64 eiro sociālais pabalsts un neliela mammas pensija, jo viņa bija pirmās grupas invalīde un tikpat kā nebija strādājusi.
Interesējos sociālajā dienestā, vai nav iespējams saņemt lielāku finansiālo palīdzību, jo vienam, dzīvojot kopmītnēs, ar 100 eiro mēnesī bija ļoti grūti iztikt. Toreiz man ironiski vaicāja: vai tad kāds no bada ir nomiris?
Interesējos, vai nav kādas stipendijas vai citas iespējas, kur varētu pieteikties, bet man atbildēja noliedzoši. Tad pats sāku meklēt un atradu Latvijas Bērnu fondu. Ar laiku finansiālā situācija uzlabojās, jo palīdzēja ne tikai Amerikas latvieši, bet arī universitāte man reizi semestrī maksāja stipendiju, kā arī nāca pretī ar atvieglojumiem dzīvošanai kopmītnēs. Sociālais dienests maksāja 50 eiro pabalstu par komunālajiem izdevumiem, jo man bija bāreņa statuss un es studēju," stāsta Sandis.
Ar Ērika Krūmiņa atbalstu
Amerikas latviešu apvienības (ALA) projekts "Labdarība Latvijai" jau 30 gadu garumā turpinās ciešā sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu. ALA ir palīdzējusi labām, centīgām, maznodrošinātām ģimenēm, kā arī finansiāli atbalstījusi bāreņus, sniegusi arī finansiālo atbalstu smagi slimu bērnu ārstēšanai. Kopumā labdarībā ieguldīti vairāk nekā četri miljoni ASV dolāru.
"Lai nācija būtu stipra, ir jābūt stiprām un izglītotām ģimenēm. Ideja palīdzēt Latvijai radās deviņdesmito gadu sākumā, un tās galvenais virzītājs bija Ēriks Krūmiņš. Viņš ir dzimis Valmierā, bet mūža lielāko daļu nodzīvojis Milvokos ASV un ir viens no redzamākajiem, uzticamākajiem un ilggadējākajiem sabiedriskajiem darbiniekiem – latviešu sabiedriskajā darbā aktīvi un neatlaidīgi darbojies vairāk nekā 50 gadus.
Ērika Krūmiņa vadībā ALA savākusi un uz Latviju pārskaitījusi gandrīz trīs miljonus ASV dolāru ziedojumos, kas piešķirti Latvijas trūcīgo bērnu atbalstam sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu.
Piemēram, 2023. gadā Latvijai nosūtījām 205 000 dolāru no mērķa ziedojumiem un testamentāriem novēlējumiem. Šī nozīmīgā palīdzība ir bijusi iespējama, pateicoties atsaucīgām ASV latviešu draudzēm un organizācijām, bet galvenokārt individuālu tautiešu atsaucībai un dāsnumam," pastāstīja ALA projekta "Labdarība Latvijai" pašreizējā vadītāja Diāna Kārkliņa.
Kā tiek sameklēti tie cilvēki, kuriem ir nepieciešams tautiešu sarūpētais finansiālais atbalsts? Latvijas Bērnu fonda viceprezidente Vaira Vucāne pastāstīja, ka šajā ziņā ļoti palīdzot pašvaldību sociālo dienestu darbinieki, jo viņi vislabāk zinot, kurām maznodrošinātajām ģimenēm un trūcīgiem jauniešiem tautiešu ziedojumi varētu būt pozitīvs impulss un atspēriena punkts. Arī cilvēki paši vēršoties fondā, katra situācija tiekot izvērtēta, lai nebūtu jāviļas.
