1.3 °C
Neraugoties uz priekšstatu, ka tuvākajos kaimiņos Igaunijā un Lietuvā kultūras cilvēku dzīve ir piena upe ķīseļa krastos, arī tur netrūkst līdzīgu problēmu kā Latvijā. Šoreiz – skatījums no reģioniem.
Ne mazums dzirdēts, ka mūsu kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā – ir staltākas būves un augstāks esot arī vispārējais un specifiski – kultūras jomā strādājošo – dzīves līmenis. Uzrunājot trīs lauku reģionu pārstāvjus no katras valsts, kopīgā diskusijā "Kultūrzīmes" noskaidroja, vai tā liekas arī pašiem igauņiem un lietuviešiem.
Viedokļus pauda Igaunijas Muhu muzeja vadītājs MĒLIS MEREĒRS, Rietumviru aprinķa Veike-Mārjas pagasta vecākais INDREKS KESKILS un Tartu apriņķa Rongu bibliotēkas vadītājs MARTINS JERVS. Savukārt Lietuvas pārstāvji bija Alitas pilsētas teātra direktore INESA PILVELITE, Jonišķu rajona Plikišķu bibliotekāre AUŠRA KRIŠČUNIENE un Utenas Novadpētniecības muzeja direktore JOLITA BUČELIENE.
Pasākumu apmeklējums – nestabils
Vai reģionos kultūras pasākumiem pietiek publikas, vai zāles ir pilnas?
Inesa Pilvelite (Lietuva): Jā, uzskatu, ka mūsu izrādes ikreiz skatās pietiekami liela auditorija, jo strādājam ne tikai savās mājās, bet arī aktīvi dodamies viesizrādēs pa visu Lietuvu, piedalāmies dažādos projektos un kopumā sniedzam ievērojamu izrāžu skaitu.
Indreks Keskils (Igaunija): Apmeklējums ir atkarīgs no situācijas. Piemēram, pagājušajā nedēļā notika mūsu sieviešu kora 25. gadadiena un Veike-Mārjas kultūras nams bija cilvēku pārpilns. Savukārt reizumis ierodas vien daži klausītāji, lai gan uzstāties atbraukuši pietiekami interesanti mākslinieki. Pasākumu apmeklējums ir ļoti nestabils, un rīkotājiem šī problēma sagādā raizes. Parasti apmeklētāju skaits tik tiešām nav liels, un, šai lejupslīdei aizsākoties Covid-19 laikā, tagad ir ļoti grūti cilvēkus motivēt pulcēties. Tomēr – esam diezgan lepni, ka mūsu pagastā darbojas četras teātra trupas. Turklāt – viņi no biļešu ieņēmumiem sevi pilnībā uztur paši, pagasts vien dod telpas mēģinājumiem.
Algās – leiputrijas nav
Latvijā zināma statistika, ka gan Igaunijā, gan Lietuvā strādājošiem ir lielākas vidējās algas. Vai tas sakāms arī par kultūras jomas pārstāvjiem lauku reģionos?
Indreks Keskils (Igaunija): Tas vērtējams diezgan atšķirīgi, jo Igaunijā vidējā alga tiek mērīta, kopā ņemot lielās pilsētas un laukus, un tāpēc aprēķināta kā 1900 eiro. Vienlaikus – Veike-Mārjas pagasta bibliotēkas vai kultūras nama darbinieka alga ir ap 1200 līdz 1500 eiro, tātad – zemāka par vidējo atalgojumu valstī.
Mūsu pagastā dzīvo 5500 iedzīvotāju un ļoti būtiski domāt uz priekšu – kā izdzīvot, lai gados jaunie neaizietu dzīvot un strādāt uz lielajām pilsētām. Sadarbojamies ar Smiltenes pašvaldību un zinām, ka gluži tādas pašas problēmas ir arī Latvijā. Protams, mums visiem patiktu, lai dzīvē notiktu augšupeja un ka tā kļūtu arvien ērtāka, bet mūsdienu apstākļos liela daļa iespējamā kultūras finansējuma tiek novirzīts valsts aizsardzībai. Mūsu valsts šim nolūkam ņem arī aizņēmumus. Jā, līdzīgi kā Lietuvā, pastāv zināma iespēja, ka arī Igaunijas kultūras cilvēki sāktu protestus, bet – valsts nauda rodas no iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem, kuri, pēc daudzu domām, jau tā ir pārāk apjomīgi. Diemžēl jāteic, ka salīdzinājumā ar valsts aizsardzību, izglītību un sociālo sfēru kultūra nav prioritāte, jau gadiem ilgi kultūras iestādēm piešķirtais finansējums būtiski nav mainījies, turpretī izmaksas ir tikai kāpušas.
