-4.8 °C
Kopš 2018. gada Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijā Latvijā darbojas reģionālo remigrācijas koordinatoru tīkls. Tas izveidots ar mērķi uzrunāt un atbalstīt diasporas tautiešus, kuri vēlas atgriezties Latvijā. Koordinatori palīdz sagatavoties šim nopietnajam solim, piedāvā risinājumus sadzīves, darba un uzņēmējdarbības jomās. Janvāra nogalē es mēroju ceļu uz Daugavpili, kur tikos ar remigrācijas koordinatori Latgales reģionā Rutu Priedi.
Juris Lorencs: Priedes kundze, kas tad īsti ietilpst jūsu pienākumos? Koordinēt- tas izklausās ne pārāk konkrēti.
Ruta Priede. Mans galvenais pienākums ir informēt un konsultēt cilvēkus, kuri ir izrādījuši vēlmi atgriezties Latvijā, konkrētāk – Latgalē. Tāpat cenšamies uzrunāt ārzemēs dzīvojošos tautiešus, iedrošinām viņus atgriezties. Piemēram, daudzi nemaz nezina, ka pastāv iespēja saņemt valsts un pašvaldību atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai.
Nesen medijos izskanēja interesanta ziņa, kurā Daugavpils nodēvēta par Latvijas remigrācijas galvaspilsētu. Kā tas iespējams? Latgale daudziem asociējas nevis ar cilvēku atgriešanos, bet gan ar aizbraukšanu. Tātad lietas tomēr sāk mainīties?
Sava patiesība šajā apgalvojumā ir. Saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem, Daugavpils ir otrs iecienītākais remigrantu mērķis tūlīt aiz Rīgas. Pavisam 2023. gadā Latvijā no ārzemēm atgriezušies ap 8000 remigrantu, no tiem ap 1120 uz Latgali. Patiesībā šis skaitlis ir vēl lielāks, jo ne jau visus iespējams apzināt. 2024. gada dati vēl nav sakopoti, bet domāju, ka tie nebūs mazāki. Savukārt remigrācijas atbalsta pasākumu ziņā esam līderi visā Latvijā. Pagājušajā 2024. gadā mēs esam palīdzējuši atgriezties 44 ģimenēm jeb 112 cilvēkiem. Vēl 17 ģimenes jeb 38 cilvēki izmantoja mūsu pakalpojumus jau pēc atgriešanās.
Vai tad cilvēki atgriežas Latvijā tāpēc, ka viņus šeit gaida valsts vai pašvaldību atbalsts? Būsim atklāti- viņi aizbrauca naudas dēļ, ekonomisko apstākļu spiesti. Saimnieciskie apstākļi Latvijā nav īpaši uzlabojušies. Tad kāpēc cilvēki tomēr atgriežas?
Ne jau visi aizbrauca naudas dēļ. Daudziem mērķis bija studijas, jaunu zināšanu un pieredzes iegūšana. Bet cilvēki atgriežas pirmām kārtām tāpēc, ka Latvija, Latgale ir viņu mājas. Sajūtu, ka esi savās mājās, vietā, kur esi gaidīts, nav iespējams nopirkt par naudu. Kāda remigrante no Daugavpils vārdā Agnese man tā arī teica: “Es varēju varēju palikt Somijā un par labu naudu mazgāt grīdas, bet bez iekšēja gandarījuma.”
Jā, Rietumeiropā vidējā alga joprojām ir krietni lielāka nekā Latvijā. Bet lielāki ir arī izdevumi, īpaši mājokļa īre.
Ja to visu savelk kopā, tad dzīve un darbs ārzemēs vairs neizskatās tik vilinošs kā pirms gadiem desmit. Diezgan daudzi latgalieši pēc atgriešanās Latvijā apmetas Rīgā. Viens no skaidrojumiem šai parādībai ir tāds, ka ārzemēs viņi pieraduši pie pilsētas dzīves un bez tās vairs nevar iztikt. Bet ir arī tādi, kuri mūk prom no Eiropas lielpilsētām un iekārto dzīvi visdziļākajos Latgales laukos.
Nav noslēpums, ka daudzi atgriežas Latvijā bērnu dēļ. Lai viņi varētu mācīties latviešu skolā un iegūt tieši Latvijas izglītību. Pastāv uzskats, ka Latvijā skolās valda lielāka disciplīna, bet iegūtās zināšanas – pamatīgākas. Pie mums Latvijā ir attīstīta interešu izglītība, mākslas un mūzikas skolas, dažādi pulciņi un sporta nodarbības. Tas viss ir pieejams par saprātīgu naudu vai pat pilnīgi par velti. Kas nav mazsvarīgi – pulciņi vai sporta nodarbības parasti atrodami netālu no dzīvesvietas, tos var sasniegt ar sabiedrisko transportu vai pat kājām. Prātīgi rīkojas tie vecāki, kuri atgriežas ar pirmsskolas vecuma bērniem. Tad viņiem ir rezervē vismaz viens gads, kura laikā iespējams uzlabot latviešu valodas zināšanas un sagatavoties skolas gaitām. Ja bērns ir jau skolas vecumā, bet viņa latviešu valoda vēl pieklibo, arī nav liela nelaime. Latgalē remigrantu bērniem ar pašvaldību atbalstu ir iespēja saņemt divas papildu mācību stundas nedēļā pastiprinātai latviešu valodas apguvei. Tā pat var nebūt latviešu valodas stunda, bet kāds cits priekšmets, piemēram, psiholoģija. Galvenais, ka šī mācību stunda notiek latviski. Toties remigrantu bērniem parasti ir labas svešvalodu zināšanas. Tas viņiem liek justies novērtētiem – lūk, arī man ir sasniegumi, kurus izceļ. Bet laba latviešu valoda – tā nekur nepaliks.
Kā jūs uzrunājat iespējamos remigrantus?
Dažādi. Saprotams, mēs apmeklējam diasporā dzīvojošos tautiešus, cenšamies viņus uzrunāt tieši. Tomēr visefektīvākā ir sociālajos tīklos veidotā kampaņa, kurai esam devuši nosaukumu “Es atgriežos Latgalē!”. Facebook, instagramm, youtube un tiktok kontos ievietojam gan potenciālajiem remigrantiem nepieciešamo informāciju, gan cilvēku personīgās pieredzes stāstus. Kā liecina interneta statistika, mūsu veidotos sižetus pagājušā gada laikā ir noskatījušies 914 000 cilvēku, tātad gandrīz miljons. Savukārt sociālo tīklu kontu sekotāju skaits jau sasniedzis 11 600. Mūsu pienākums nav pierunāt atgriezties, tas ir cilvēku personīgs lēmums.
Tas, ko mēs varam darīt, - palīdzēt, sniegt informāciju. Parādīt visērtāko, visvienkāršāko ceļu uz mājām.
Mans padoms – sāciet atgriešanās procesu savlaicīgi, jau mītnes zemē. Piemēram, savāciet visas nepieciešamās izziņas par darba stāžu un sociālās apdrošināšanas iemaksām. Daudzi nemaz nezina, ka uz Latviju iespējams pārcelt bezdarbnieka pabalstu. Ja kāds vēlas iegūt sīkāku informāciju, lūdzu sazinieties ar mani pēc adreses ruta.priede@lpr.gov.lv, centīšos palīdzēt.
Kāda šodien ir iespēja atrast Latgalē mājokli?
Tā nav problēma. Pietiek ieskatīties interneta portālos un pārliecināties, ka, piemēram, Daugavpilī vien patlaban pārdošanā izlikti ap divi simti dzīvokļu, netrūkst arī īres piedāvājumu. Pagājušajā gadā mēs diasporas tautiešu vidū veicām aptauju par to, kas noticis ar viņu mājokļiem pēc aizbraukšanas no Latvijas. Aptuveni puse aptaujāto atzina, ka viņu dzīvoklis stāv tukšs. Vietā ir jautājums – vai ir vērts turēt tukšu dzīvokli tikai tāpēc, lai tajā varētu apmesties dažas nedēļas gadā, vasaras atvaļinājuma laikā? Varbūt šajā laikā izdevīgāk noīrēt viesnīcu? Mājokļa uzturēšanas vidējās izmaksas Daugavpilī ir ap 2 700 eiro gadā. Desmit gados tie jau ir 27 000 eiro! Izmesta nauda! Mans ieteikums- varbūt ir vērts padomāt par neapdzīvotā mājokļa izīrēšanu. Ietaupītos gan uzturēšanas izdevumi, gan katru mēnesi kontā ieripotu nauda par izīrēto īpašumu.
Vai varat nosaukt dažus piemērus, kā remigrantiem paredzētie atbalsta pasākumi palīdzējuši sākt uzņēmējdarbību.
Pagājušajā gadā VARAM kopā ar Latgales reģiona pašvaldībām atbalstīja 9 remigrantu iesniegtos projektus. Valsts finansējums šiem projektiem bija 60 700 eiro, pašvaldību – 55 300 eiro, tātad pavisam kopā 116 000 eiro. Kāda meitene, kura atgriezusies no Somijas, veido konsultāciju centru, kas sniegs psiholoģisko palīdzību un informēs par veselīgas ēšanas paradumiem. Jau esošs skaistumkopšanas uzņēmums, frizētava, radīja darba vietu cilvēkam, kurš nodarbojas ar parūku un šinjonu izgatavošanu. Vēl viens atbalsta piemērs – mobilā sociālā aprūpes dienesta izveide. Šis dienests jau darbojas un atvieglo mājas soli slimiem un vientuļiem senioriem – uzkopj māju, sagatavo siltu ēdienu, nepieciešamības gadījumā aizved pie ārstiem. Balvu novadā atvērts jauns kosmetoloģijas kabinets, savukārt Preiļu novadā remigrantiem radītas divas jaunas darba vietas – pavāram un muižas apsaimniekotājam. Interesants projekts ir fiziskās labsajūtas pakalpojumu centra izveide, kas piedāvā iespēju īrēt mobilās pirtis.
Kā jūs raksturotu “vidējo remigrantu”?
Neparasts cilvēks ar visai unikālu dzīves pieredzi. Arī drosmīgs un uzņēmīgs, kurš savā dzīvē pieņēmis divus nopietnus lēmumus. Pirmais no tiem – visu atstāt un aizbraukt. Otrais lēmums – atgriezties un atkal sākt visu no jauna. Ne katram tas būtu pa spēkam. Latvijā patlaban vērojams interesants socioloģisks process – atbraucēji jeb remigranti sastopas ar mājās palicējiem. Katrai no šīm sabiedrības grupām ir sava pieredze un savs skatījums uz dzīvi. Te es gribētu piebilst, ka mums nekādā gadījumā nevajadzētu aizbraucējus nosodīt. Modernā pasaule ir kļuvusi mobila. Daži cilvēki atstāj Latviju, tas ir dabisks process. Viens uz īsāku, cits garāku laiku. Viens brauc pēc naudas, cits pēc zināšanām, vēl citu svešumā aizved ģimenes apstākļi. Tas nav nekas slikts. Galvenais, lai viņi neaizmirst Latviju un atrod ceļu uz mājām. Savukārt mūsu, palicēju, pienākums ir sakārtot Latviju tā, lai cilvēki te vēlētos atgriezties un palikt.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
