Kas palaists garām? Saruna ar Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroru Aigaru Bičušu

Pēc Jēkabpilī notikušās slepkavības, pēc kā izcēlās sabiedrības sašutuma vētra, jūs nācāt klajā ar izsvērtu viedokli, aicinot nemētāties ar akmeņiem iestāžu virzienā, kamēr nav noskaidrotas visas notikušā detaļas. Sarunājamies trešdien, 26. aprīlī. Kas pa šo laiku ir noskaidrots?

A. Bičušs: Saprotams, ir sabiedrības satraukums par trijām iestādēm, kas nodrošina likumību: policiju, tiesu, prokuratūru. Satraukušies ir arī juristi, tajā skaitā, prokurori. Arī mani notikums ir dziļi aizskāris. Mēs mēģinām saprast, kur ir problēma, kāpēc viss eskalējies tik tālu, ka noticis tik šaušalīgs noziegums. Joprojām atturos mest akmeni policijas vai tiesas dārziņā. Kas attiecas uz prokuratūru, ir sākta nopietna dienesta pārbaude par tiem Leona Rusiņa kriminālprocesiem, kuri atrodas izmeklēšanā un kuri netika virzīti uz tiesu. Domāju, ka nākamajā nedēļā būšu gatavs informēt ģenerālprokuroru par saviem pārbaudes rezultātiem un secinājumiem.

Pagaidām katrai iestādei vēsu prātu un kritiski jāpaskatās, kas bija darīts, vai visi līdzekļi izmantoti efektīvi un pareizi. Un tikai tad jānāk visiem kopā ar atklātiem secinājumiem un analīzi, kā pietrūkst, lai veiksmīgāk cīnītos ar vardarbību. Personīgi es pirmsšķietami varu teikt, ka līdzekļi, kas ir policijas, tiesas un prokuratūras rokās, nav pietiekami. 

Juristi jau ir izteikušies, ka par trijiem kriminālpārkāpumiem – lēmumu par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu, vajāšanu un draudiem izdarīt slepkavību vai smagus miesas bojājumus – jāvēršas bargāk, lai novērstu tādas sekas, kādas bija Rusiņa gadījumā, kas nebija tipisks.

Pagājušajā gadā vienā pašā Zemgalē prokurori pieņēmuši uzraudzībā 172 lietas – tātad policijā uzsākti kriminālprocesi pēc Krimināllikuma 1681. panta – par nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu. Bet diemžēl vienā gadījumā sekas ir slepkavība. Zemgalē esam gana veiksmīgi atrisinājuši 90 no šiem kriminālprocesiem, 23 nosūtot tiesai, bet 67 krimināllietas pabeigtas prokuratūrā. Tāpēc arī uzsveru, ka Rusiņa gadījums nav tipisks. Tas ir ārkārtējs gadījums, kādu savā 23 gadus ilgajā prokurora darbā neatceros, kad persona varmāka tik nihilistiski izturas pret sev uzliktajām sankcijām un neizdara nekādus secinājumus. Diemžēl neviena no tiesībsargājošām iestādēm visļaunākajās prognozēs nespēja paredzēt, ka tas beigsies ar slepkavību. Jautājums: kas palaists garām?

Bet varbūt kāds teiks – tas ir izņēmuma gadījums, kura dēļ nevajag kardināli mainīt sistēmu. Varbūt kaut kādu sakritību rezultātā slepkavība nebūtu notikusi, bet varbūt tā būtu notikusi vai notiktu arī tad, ja iestāžu rīcībā būtu visbargākie līdzekļi, ar kuriem vērsties pret varmāku. Piemēram, ieliktu cietumā uz pieciem gadiem par pirmo netuvošanās pārkāpumu, bet viņš iznāktu no cietuma un tāpat noslepkavotu. Vai tāpēc arī pārējiem cilvēkiem būtu jāsēž cietumā piecus gadus? Tas taču nebūtu adekvāti...

Nonāvēšana ir ārkārtējs un nepieļaujams fakts. Analizējot Rusiņa darbības, neviens nedomāja, ka sekos slepkavība, bet diemžēl tā notika.

Jā, piekrītu, viens gadījums pats par sevi nav arguments, lai grozītu likumu, bet ceru, ka dienesta pārbaudes uzrādīs, kas ir jādara, lai tādi gadījumi vairs nekad neatkārtotos, lai konkrētām personām nebūtu vēlme pārkāpt netuvošanās aizliegumu un eskalēt situāciju.

Kāda ir sabiedrības un likumdevēja attieksme? Domāju, ne tikai man ir jautājums, kāpēc par zādzību, krāpšanu, piesavināšanos nelielā apmērā draud cietumsods līdz vienam gadam, bet par nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu, vajāšanu, draudiem izdarīt slepkavību – tikai līdz trijiem mēnešiem. Manuprāt, cilvēciskām vērtībām jāstāv pāri mantai.

Saskatu, ka arī likumdevēja paredzētās sankcijas ierobežoja tiesībsargājošās iestādes apturēt Rusiņu. Viņu pirmstiesas izmeklēšanā varēja paturēt apcietinājumā 20 dienas. Pa šo laiku vairākus vienveidīgus kriminālprocesus nevar nosūtīt tiesai, jo jāveic izmeklēšana, jāvāc pierādījumi. 

Ja šis noziedzīgais nodarījums no likuma viedokļa neskaitītos kriminālpārkāpums, bet gan mazāk smags noziegums, tad jau pirmstiesas procesā personu varētu aizturēt līdz četriem mēnešiem, kuru laikā pasargātu upuri un piespiestu varmākam, mazākais, iziet probācijas programmas. 

Iespējams, cilvēks saprastu, ko dara, un paskatītos uz pasauli citām acīm.

Bet ja nesaprastu? Ja cilvēks vienkārši ir maniaks?

Jā, pat visbargākais sods var nebūt panaceja. Maniakālu cilvēku galvās neielīdīsim. Absolūtu nulli noziegumu novēršanas statistikā nekad nesasniegsim, taču tiesībsargājošajām iestādēm jābūt pārliecībai, ka tās rīcībā ir pietiekami instrumenti, lai šo procentu mazinātu. Šobrīd šie instrumenti ir gaužam vāji, bet izņēmumu gadījumā tie vispār nedarbojas.

Mēs te runājam par īpaši deviantām personām, bet parunāsim par ikdienišķākiem cilvēkiem – dzērājšoferiem. Draud cietumsods, tiesību atņemšana, transporta līdzekļa konfiskācija, bet vienalga brauc. Ko vēl izdomāt? Mūža ieslodzījumu? Tāpat brauks. Ar to gribu teikt, ka vienmēr būs cilvēki, kam neeksistē nekādas sarkanās līnijas.

Varbūt tiesībsargājošās iestādes strādā pārāk savrupi un neelastīgi: katra domā par sevi un "urbj" savā virzienā, baidās formāli pārkāpt likumus, mazāk domā par katra gadījuma būtību. Jo, piemēram, viens, ja ir aizdomas par vardarbību par kādu cilvēku, kurš raud un krīt uz ceļiem par nodarīto vai tikai pateikto, bet pavisam kas cits, ja lietā ir tāds bravūrīgs un atklāti nihilists kā Rusiņš. Metam pie malas likumus, priekšrakstus un reaģējam pēc būtības!

Zināma taisnība tur ir. Bet vienlaikus Rusiņa lietā policija strādāja daudz. Jautāju uzraugošajam prokuroram, kāpēc visas astoņas epizodes neapvienoja vienā lietā, un saņēmu atbildi, ka tad ilgi līdz tiesai nenonāktu. Viena lieta tika paātrinātā kārtībā nosūtīta uz tiesu un iztiesāta, un notika darbs pie pārējām.

 Jau par pirmo krimināllietu tiesa piemēroja reālu cietumsodu uz 25 dienām, kaut gan parasti par pirmo pārkāpumu kādos 80% gadījumu piespriež sabiedrisko darbu, tā ka nevar teikt, ka prokuratūra prasīja maz un tiesa bija maiga. 

Uzraugošais prokurors bija iedziļinājies gan konkrētā lietā, gan problēmā, bet viņa atbilde bija: mēs neko vairāk nevaram izdarīt. To ir šausmīgi dzirdēt: mēs izdarījām visu, ko varējām, bet vienalga nepaveicām to, ko likums uzliek par pienākumu: aizsargāt sabiedrības drošību, cilvēku veselību un dzīvību.

Kas sievieti varbūt būtu paglābis, ja paraugāmies atpakaļ?

Simtprocentīgi to neviens nevar atbildēt. Noteikti turpmāk tiesai jābūt bargākai jau cilvēka pirmajā tiesvedībā, zinot, ka pret viņu sākti vēl citi tāda veida kriminālprocesi, jāiedarbina probācijas dienests cerībā dabūt atpakaļ cilvēku sabiedrībā.

Bet ne jau ar soda bardzību vien visu var panākt. Labi zinām, ka cilvēks pēc ilgiem gadiem par smagu noziegumu cietumā var iznākt ārā un izdarīt tādu pašu noziegumu. Tas atkal ir stāsts par to, cik daudz cietums var labot cilvēku. Bet garantijas nav nekam.

Kā pasargāt varmākas upuri? Par pirmo gadījumu – sabiedriskais darbs, atkārto – brīvības atņemšana, vēl atkārto – maksimāli iespējamā brīvības atņemšana un punkts. Kaut kā tā es redzu, kā tas var izskatīties. Bet atkal – bez garantijas.

Daudz tiek kritizēta policija. Varbūt tieši šis bija gadījums, kad konkrētam izmeklētājam un konkrētam policijas iecirkņa priekšniekam vajadzēja klauvēt pie likumdevēja, prokuratūras, ziņot jums. Ja tas nepalīdz, galu galā informēt sabiedrību: te briest lielas nepatikšanas, darām kaut ko!

Vienmēr esmu par informācijas apmaiņu, bet jāsaprot, ka daudzas darbības, ko policija teorētiski varētu veikt, ierobežo likuma regulējums. Policija, piemēram, nevar veikt daudzas operatīvas darbības, kādas var veikt, kad izmeklē smagus vai sevišķi smagus noziegumus.

Jā, tas ir skaidrs. Tiesās dažreiz redzu, ka tieši tas, ka policija ir atļāvusies vairāk, nekā atļauj likums, ir medusmaize apsūdzētajam un viņa advokātam.

Gadus desmit zvanu pie visiem zvaniem par problēmām izmeklēšanas iestādēs, nesen tapusi mana vēstule ģenerālprokuroram, kas jau aizgājusi arī līdz Valsts policijas priekšniekam un iekšlietu ministram, tieši par katastrofālo izmeklētāju trūkumu. 

Piemēram, Tukumā no deviņām štata vietām aizpildītas sešas, ekonomisko noziegumu apkarošanas nodaļā no deviņiem izmeklētājiem ir pieci. Policisti ir pārslogoti un bieži saņem nepelnītu kritiku.

Atcerieties, pirms diviem gadiem Tukumā jauns cilvēks izdarīja pašnāvību aizdedzinoties, arī bija pamatota milzīga sabiedrības rezonanse. Policisti pameta savus ikdienas darbus, tai skaitā smagu noziegumu izmeklēšanu, skrēja aizelsušies, lai atrisinātu šo lietu. Jau no paša sākuma mums bija indikācijas, ka tā ir pašnāvība, bet sabiedrība mūs nomētāja akmeņiem, policiju pataisīja par vainīgo notikušajā, izvirzīja izdomājumus, arī augstas amatpersonas spodrināja savas pogas, pat nezinot lietas faktiskos apstākļus.

Tas ir ļoti nepareizi: nezinot lietas apstākļus, sākt raganu medības. Kad notiek šausmu lietas, sabiedrībai ir pamats šūmēties, bet tiesībsargājošo iestāžu profesionāļi vispirms pārbaudīs savu virtuvi, meklēs kļūdas, neizdarīto un rosinās priekšlikumus, sanāks kopā un lems, ko darīt, lai Jēkabpils traģēdija neatkārtotos. Kur garantija, ka kādā no pārējām 171 Zemgales lietām par varmākas nošķiršanu nenotiek kaut kas līdzīgs?

Zinu, ka, piemēram, arī Valsts policijas priekšnieks gatavo priekšlikumus labākiem, ja tā var teikt, instrumentiem, ko iedot policistiem. 

Šobrīd policistus šādās lietās var salīdzināt ar dārzniekiem vai frizieriem, kam nav pareizo šķēru un tās nav pietiekami asas. 

Vai, piemēram, mums ir likums, kas ļauj tādas neadekvātas personas kā Rusiņš ar tādu rīcību, kādu viņš piekopa, izolēt no sabiedrības un mēģināt nomierināt?

Jāsaprot, ka tiesībsargājošās iestādes pamatuzdevums ir kalpot sabiedrības drošībai. Jā, gadās kļūdas, no kurām mācāmies pilnveidojam likumdošanu. Arī sabiedrība mainās, diemžēl tai jau no pašiem pirmsākumiem nāk līdzi sava tumšā puse, un nedomāju, ka kādreiz cilvēce no tās pilnīgi tiks vaļā. Tomēr ikkatram savas pūles ir jāpieliek, lai dzīvojam drošā sabiedrībā un vidē.