13.2 °C
Režisora Dmitrija Petrenko iestudējums Liepājas teātrī "Ziloņa dziesma" ir viens no mākslinieka konceptuālākajiem darbiem, kura intriģējošais žanra apzīmējums – skarbas spēlītes vienā daļā – slēpj vairāk, nekā pirmajā brīdī šķiet.
Meistarīgi uzrakstītajos dialogos lugas dramaturgs Nikolā Bijons ietilpina pārsteidzoši daudz jūtīgu tēmu pretmetus – bērnības trauma un vecāku atbildība, sabiedrības normas un aizliegtais jutekliskums, sociopātijas manipulatīvās izpausmes un citas. Tēmu plašums atver ceļus lugas interpretācijām – no dokumentālisma un naturālisma skatpunkta, kā to filmā sniedz Šarls Binamē ("Elephant Song", 2014), līdz teatrāli nosacītām masku spēlēm. Tā ir "luga, kurā skatītājus aizrauj psiholoģiskās spriedzes, cilvēciskās gudrības un dabas aicinājuma daudzbalsība", dramaturģiju raksturo kinokritiķis Deniss Harvejs, kura viedokli var atrast Dailes teātra mājaslapā režisora Andreja Žagara 2015. gada iestudējuma sakarā.
Bez diagnozes
Žagara izrādes pamatā ir konkrētas ārsta–pacienta attiecības konkrētā psihoterapeita kabinetā ar psiholoģiski iemiesotiem raksturiem, bet Petrenko iestudējums, izmantojot to pašu lugas tekstu, ko no angļu valodas tulkojusi Vija Vītola, stāstu interpretē citādi. Jāpiebilst, ar konsultantes psihoterapeites Guntas Andžānes piesaisti.
Sižets vēsta par psihiatriskās klīnikas pacientu, divdesmit trīs gadus veco Maiklu, kurš redzējis dakteri Lorensu pirms viņa pazušanas. Maikla saruna ar slimnīcas direktoru, dakteru Grīnbergu, kurš mēģina noskaidrot patiesību, izvēršas psiholoģiski atklātā un patiesi skarbā vārdu kaujā. Epizodiska, taču Petrenko konceptā būtiska ir trešās darbojošās personas klātbūtne. Medmāsa Mis Pētersone zina gan pacienta bērnības traumas, gan sarežģītās attiecības ar vecākiem, gan to, ka Maiklu fascinē ziloņi. Tomēr zināšanas nepalīdz viņai atrisināt pacienta problēmas. Savukārt Grīnbergam nav attiecīgā statusa – viņš šobrīd ir izmeklētājs, nevis pacienta terapeits. Tēlu attiecību trīsstūrī Maikls no apsūdzētā nostājas upura lomā un ieņem nežēlīgu pozīciju pret pārējiem. Vai viņam ir attaisnojums? Izrāde to nesaka priekšā, katram skatītājam ir iespēja nostāties viena, otra vai trešā tēla pusē.
Katrs no trim personāžiem iekšēji ir atkarīgs no cita, un vienlaikus aktieru Kārļa Ērgļa (Maikls Alīns), Edgara Ozoliņa (direktors Grīnbergs) un Karīnas Tatarinovas (Mis Pētersone) atveidotie tēli ir ļoti atšķirīgi pēc ārējā izskata. Brūnos toņos ieturētā uzvalkā tērptais E. Ozoliņa spēlētais tēls – izsausējušais lietišķais administrators – vairāk līdzinās grāmatvedim nekā menedžerim. No formāli lietišķā toņa viņu uz brīdi izsit tikai Maikla atklāti vaļīgā izturēšanās vannas epizodē. Arī medmāsas tēls, tērpts baltā cepurē, halātā un maskētas sejas grimā, līdzinās amorfai bezpersoniskai būtnei, uzliekot aktrisei izpausmju ierobežojumus.
Arlekīna tērpam līdzīgā zaļi baltā rūtotā pidžamā Ērglis atveido savu varoni nepiespiesti un ar zināmu neobligātuma devu, miksējot sociopāta uzvedības veidu ar slēptu/neslēptu jutekliskumu, ko papildina impulsīva rīcība, viltus atklātības spēle un nesaudzīgs cinisms. Tomēr precizitātes un intensīvas darbības ziņā loma piedāvā un prasa vairāk, pārliecinošu viengabalainības iespaidu, ko, iespējams, piešķirtu dažādo izpausmju kopsaucējs.
Zoom_in
Ar ļoti interesantu un noslēpumainu audiovizuālu atmosfēru radošā komanda – mākslinieks -8 (scenogrāfa asistente – Kristina Rezviha), komponists Aleksandrs Žedeļovs, gaismu mākslinieks Niks Cipruss – aicina skatītājus ietiekties dziļākā psiholoģisku attiecību pētījuma laukā. Neraugoties uz koncertzāles "Lielais dzintars" mazās zāles šaurību, rodas ilūzija par plašu un pārsteidzoši izteiksmīgu telpu. Trīs lampas kompozicionāli iezīmē skatuves centru, kur brīžiem skatītājiem paveras loga aila, aiz kuras ritmiski un vizuāli grafiski iegaismojas melnbaltas kustīgas ainiņas – vējš kokos, zaru šūpošanās, sniega pārslas u. tml. Tieši loga ailā simboliski noslēdzas izrādes fināls, par ko skatītājiem jāpārliecinās pašiem. Mizanscēnas veidojas no trīs aizslietņu pārvietošanas horizontāli un perpendikulāri skatītāju rindām, būtiski izmainot spēles telpas atmosfēru un apgaismojumu. Šķiet, ka telpai piemīt patstāvīga pārveidošanās spēja un tam ir mistiska jēga. Veiksmīgā un īpašā veidā ir atrasta ūdens simboliska klātbūtne, kas konkrētā epizodē iezīmē zemapziņas dimensiju. Mērķtiecīgie gaismas laukumi, izgaismojot aktieru sejas, attiecīgās vietās rada tuvplāna portreta efektu, un tas kopā ar skaņas partitūru pasvītro teksta nozīmi.
Inscenējums no šķietami sadzīviska līmeņa pamazām pārceļ darbību eksistenciālā slānī, kur nolasāmas atsauces uz Zigismunda Freida, Karla Junga psihoanalīzes koordinātām. Un rodas nojausmas par to, ka darbības vide ir kas vairāk par konkrētu ieslodzījuma vietu. Vai slimība, par kuras esamību visi runā, bet vārdā nenosauc, ir īsta vai simboliska? Vai varbūt stāsts vienlaikus ir par cilvēku apspiestām vēlmēm, traumām un dziņām, ko nojaušam, ko noklusējam, taču kas intensīvi pulsē mūsu garīgajās, mentālajās dzīlēs. Kā tajā iespējams saprast sevi?
"Ziloņa dziesma" kā intelektuāla metafora paplašina daudzpusīgu skatījumu uz sarežģīto iekšējo pasauli, kas nosaka mūsu uzvedību. Taču, kā konceptuālismam raksturīgi, tā vājā vieta ir shematiskums, kas arī šajā gadījumā rada zināmu statiskuma pēcsajūtu. Pieļauju, ka pēc pirmizrāžu satraukuma izrāde emocionāli atraisīsies.
Uzziņa
Nikolā Bijons, "Ziloņa dziesma", skarbas spēlītes vienā cēlienā, iestudējums Liepājas teātrī
- Režisors Dmitrijs Petrenko, mākslinieks -8, scenogrāfa asistente Kristina Rezviha, komponists Aleksandrs Žedeļovs (Faershtein), gaismu mākslinieks Niks Cipruss, konsultante – ārste, psihoterapeite Gunta Andžāne, no angļu valodas tulkojusi Vija Vītola.
- Lomās: Kārlis Ērglis, Edgars Ozoliņš, Karīna Tatarinova.
- Nākamā izrāde: 22. maijā, 2. jūnijā.
