Igauņu mākslinieku Tīta Ojaso un Enes Līsas Semperes "Makbeta" interpretācija uzšķērdusi laiku, kurā dzīvojam, un parādījusi, kas tajā notiek.

Igauņu režijas/scenogrāfijas spēcīgākais tandēms – Tīts Ojaso un Ene Līsa Sempere – sava talanta cienītājus atkal pārsteidz ar augstas raudzes klasiskās dramaturģijas iestudējumu. 

Pēc plašu atzinību ieguvušā teātra NO99 slēgšanas 2019. gada janvārī abu mākslinieku radošās aktivitātes pašu mājās bija nedaudz pieklusušas un savu uzmanību viņi bija novirzījuši jauno aktieru apmācībai Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, kas pagājušajā gadā rezultējās ar saistošu formas un stila iestudējumu "72 dienas". Pēc Žila Verna romāna motīviem veidotā performance caur kustībām, deju, horeogrāfiju un mūziku piedāvāja ļoti daudzslāņainu ieskatu mūsdienu patērētāju sabiedrībā un izpelnījās gan vairākas nominācijas, gan publikas atzinību. 

Šī gada sākumā Ojaso un Sempere sevi pieteica ar neparasti vērienīgu Šekspīra lugas "Makbets" interpretāciju, kuru kā kopīgu projektu veidoja Igaunijas Drāmas teātris, Nacionālais simfoniskais orķestris un Igaunijas koncertzāle.

Visu koncertzāles telpu publikas acu līmenī šķērso ar baltu gaismas līniju iezīmēta no diviem krustiem sastāvoša mēle – mūsdienīgs aktuālo modes tendenču simbols, kuru lielākā sabiedrības daļa pieņem bez ierunām un iekļauj veiksmes nodrošināšanas pamatnosacījumos. Kad atskan komponista Lepo Sumera simfoniskās mūzikas (izrādē izmantoti fragmenti no 1. līdz 6. simfonijai) pirmās taktis, uz mēles melnos lugas personāžu statusam pielāgotos kostīmos straujā gaitā iznāk viss lomu atveidotāju sastāvs. Vairāki aši pārgājieni mēlei, dažas uzsvērti sastindzinātas pozas un ekspresīvs solījums: mēs jums tūlīt parādīsim, kas šodien patiesi ir modē!

Mainās mūzikas ritms un toņkārta, Makbets un Banko dodas ziņot valdniekam par dumpja apspiešanu un ceļā satiek raganas. Buršanās aina ar savu fascinējošo tēlainību ne vien abus karotājus, bet visus zālē sēdošos nenovēršami ievelk mistisku priekšnojautu gaisotnē. Trīs salīkuši viscaur sarkanās mežģīnēs tērpti stāvi lēnām slīd pa mēli un melodiski deklamē pravietojumus, kas iespiežas Makbeta apziņā ar vilinošo solījumu sasniegt slavas virsotnes. 

Režisors Šekspīra raganām atvēlēto tekstu ir aizvietojis ar Haso Krulla sacerētajām "burvestībām", kuru poētika balstās igauņu mitoloģijā un mutvārdu tradīcijā, radot apkārtējā telpā noslēpumaini šausminošu atmosfēru un vienlaikus atgādinot, ka ļaunais mīt vien pašā cilvēkā un nekur citur. Teksts ir tik meistarīgi iekļauts izrādes plūdumā, ka nerodas ne mazākās šaubas – tieši to arī Šekspīrs gribējis mums pateikt.

Pēc lēdijas Makbetas pārmetuma "tu baidies savos darbos būt tas pats, kas iegribā" Makbets pamazām atbrīvojas no šaubām un sāk savu asiņaino ceļu pretim tronim un bojāejai. Pēc Dunkana nogalināšanas viena slepkavība seko otrai, grēks dzemdē grēku un Makbets vairs nav spējīgs apstāties. Viņš grib valdīt un dara visu, lai sakoncentrētu un noturētu varu savās rokās.

Aktieru spēle izrādē ir sajūgta nemitīgā un spraigā dialogā ar orķestra spēli, vizuālā ekspresija, ar kādu dažādos mēles krustpunktos tiek izspēlētas lugas sižetiskās epizodes, ļauj nekļūdīgi satvert notiekošā būtību, savukārt mūzika to izšķīdina dvēselē un liek sajust visu pretrunīgo vēlmju sadursmi, kas nepārtraukti norisinās cilvēkā. Kuru vēlmi atbalstīsim, kurai piesliesimies, tā noteiks mūsu rīcību un kaut ko ieliks tajos svaru kausos, kas rāda līdzsvaru starp labo un ļauno pasaulē.

Lai pilnestīgāk atklātu lugas varoņu izvēles un rīcības iekšējo motivāciju, izrādes veidotāji shematiskās darbības līnijas izvērš poetizētās ainās un papildina ar video tuvplāniem uz milzīga ekrāna. Tās nav tikai kustīgas bildītes, kas dublē uz skatuves notiekošo, tie ir kompozicionāli smalki veidoti kadri, kuros aktieri ar vaibstu, rakursu un skatienu spēli atklāj sava tēla dvēseles kustību cauri sirds un prāta pastāvīgo sadursmju sfērai. Savienot dinamisku, dažādās nosacītās izpausmēs ietvertu darbību ar iekšējo norišu nepārtrauktību un nepazaudēt to mīmikā, žestos un plastikā, zinot, ka skatītājs to jebkurā brīdī varēs ieraudzīt uz lielā ekrāna, ir ļoti grūts uzdevums. 

Kādreizējie NO99 teātra aktieri, kurus režisors izmanto visās vadošajās lomās, uzskatāmi nodemonstrē, ka viņi savu profesionalitāti un meistarību nav zaudējuši. Maits Malmstens Makbeta nostāšanos uz ļaunuma takas iezīmē ar ārēji paskopām izpausmēm, taču tajās var labi samanīt visus cilvēciskos šaubu un vājuma mirkļus. Lēdija Makbeta Helēnas Lotmanes atveidojumā ir eleganta, sievišķīga un viltīga, viņa nesvārstoties nogalina Dunkana bērnus, lai pārliecinātu vīru, ka raganu pravietojums ir piepildāms, un atbalsta visus viņa centienus noturēt varu. Viņas ambīcijas un varaskāre ir skaidri nolasāma katrā aktrises kustībā un acu skatienā, un tikpat neapstrīdama uz skatuves ir lēdijas Makbetas prātā sajukšana pēc paveiktajiem asinsdarbiem. 

Tambeta Tuisika atveidotais Banko arī ieklausās raganu pareģojumos, tomēr distancējas no tiem, jo viņam cilvēciski nav pieņemams veids, kādā tos piepilda Makbets. Aktiera spēle sava varoņa nāves skatā ir vienlaikus pārliecinoša un aizkustinoša, Banko nezaudē pašcieņu un pūlas glābt vienīgi dēlu. Arī pārējo aktieru darbi perifērajās lomās ir nevainojami izslīpēti savās izpausmēs un precīzi salāgoti ar režisora iecerētajām alegorijām. Īpaši izteiksmīgas tās ir bērnu nogalināšanas ainās – nekādu asiņu, nekādas vardarbības, uzpirktie slepkavas ietin bērnu baltā līķautā un aiznes no skatuves. Spēcīga un ārkārtīgi skumja poēzija.

Līdz ar Makbeta nāvi un Lepo Sumera mūzikas pēdējām taktīm zālē iestājas tumsa. Izrāde ir uzšķērdusi šo laiku, kurā dzīvojam, un parādījusi, kas tajā notiek. Tiklīdz cilvēks ir kaut ko sasniedzis, viņš grib vēl un vēl. Pārlaicīga slava viņu vairs nevilina, jo viņš tai netic, slavu viņam vajag tūlīt un tagad kopā ar komfortu un bagātību, un viņš ir gatavs izmantot jebkurus apstākļus, lai to sasniegtu. Cilvēku saista vienīgi slava un šodiena, aiz kuras, viņaprāt, ir tikai izzušana un tumsa. Izrāde liek padomāt, vai mēs jau nesākam lēnām grimt šajā tumsā.

Iestudējumu noslēdz kaut kas līdzīgs epilogam. Orķestris atskaņo Džeja Švarca skaņdarbu "Mūzika orķestrim I", un aktieri, iedvesmojoties no Fransisko Goijas ofortiem "Kara posts", veido uz skatuves dzīvu skulptūru grupas. 

Var, protams, diskutēt par šāda noslēguma nepieciešamību un pārmest tam zināmu ilustratīvismu, taču tikpat labi to varam uzskatīt par izrādes veidotāju atgādinājumu, ka daudzas pagātnes mācības cilvēks nespēj vai nevēlas apgūt.

P. S. 2024. gada janvārī vēl paredzētas 12 papildizrādes.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.