9.3 °C
Dokumentālista Ivara Selecka vārds komentārus neprasa. Viņa darbi skatītājiem ir labi pazīstami un zelta burtiem ierakstīti latviešu kino vēsturē.
1988. gadā uzņemtā filma "Šķērsiela" pat iekļauta latviešu Kultūras kanonā. Ivars Seleckis ir režisors ar lielo burtu, un fiksēt realitāti, iemūžinot to filmā, ir viņa dzīves aicinājums. Es uzdrošinos apgalvot, ka viss, kam Ivars Seleckis pieskaras ar savu režisora skatījumu un kameru, top gluži vai apzeltīts.
Zīmīgi, ka šogad ir meistara 90. jubilejas gads, tāpēc īpašs prieks, ka to varam svinēt kopā, skatoties viņa jauno dokumentālo filmu "Turpinājums. Pieaugšana", kas pirmizrādi piedzīvoja pagājušajā nedēļā.
Filma "Turpinājums. Pieaugšana" ir citas, 2018. gadā uzņemtas, dokumentālās filmas "Turpinājums" nākamā daļa. Stāsts seko pieciem jauniešiem – Anastasijai, Anetei, Gļebam, Kārlim un Zanei –, kuri toreiz, pirms septiņiem gadiem, sāka iet pirmajā klasē. Tagad "Pieaugšana" ir līdzās jauniešu gaitām astotajā klasē, tuvojoties pamatskolas finiša taisnei. Nu viņi vairs nav bērni, bet vēl nav arī pieaugušie. Pusaudži ar saviem dzīves izaicinājumiem, priekiem un bēdām, cerībām, nedrošību un vēlmi pēc brīvības. Viņi jau var un reizē vēl nevar it visā pieņemt savus dzīves lēmumus. Viņiem vēl ir jārēķinās ar vecāku viedokli, skolotāju prasībām, ikdienas noteikumiem, sabiedrības ekspektācijām un arī apkārtējo vēlmēm. Tas rada filmā tik ļoti nepieciešamo dramatikas šķautni, kura griba un kā spēs gūt virsroku, šķautni, bez kuras nevar tapt baudāms dokumentāls kino.
Filmēšana ilga divus gadus, un nu filma nodota skatītājiem vērtēšanai. Pirmā lieta, ko var pamanīt uzreiz, – cik pludeni un raiti rit filmas stāstījums. Režisori Ivars Seleckis un Armands Začs pārzina sava amata drēbi un prot to piegriezt, pašūt un pasniegt tā, ka skatītājam ir interesanti. Silda apziņa, ka Ivars Seleckis rūpējas, lai savu varējumu un prasmes iemācītu cunftes mācekļiem – jaunās paaudzes režisoriem, tā nodrošinot tik svarīgo paaudžu pārmantojamību. Un viņiem abiem kopā ir izdevies.
Zīmīgi, ka "Turpinājumā" nav epizožu, es teiktu, pat kadru, kuri lēktu ārā no filmas auduma. Sajūta ir līdzīga, kā vērojot prasmīgu auto vadīšanu: ja vadītājam ir meistarība, pasažieri parasti nemaz nejūt, ka tiek kaut kur vesti. Līdzīgi ir šoreiz: prasmīgs režisora un montāžas darbs gādā par to, lai mēs aizmirstu, ka vērojam dokumentālo filmu, un ar interesi sekotu stāsta galvenajiem varoņiem – jauniešiem un caur viņiem – paaudzei, kura gādās par Latviju pēc mums. Kādi viņi aug, kā sevi veido, kā pārvar grūtības, par to ir šis stāsts.
Tehniskais izpildījums mani pārsteidza, filma ir pietiekami dinamiska, komanda ir centusies radoši pieiet kadrējumam, panākot maksimālu klātbūtnes efektu. Īsts wow ir filmēšana dažādās vidēs, neatklāšu, lai nelaupītu skatītājiem vienu no filmas pārsteigumiem, kas tehniski daudz neatpaliek no "National Geographic" iespētā, taču filmas veidotājiem jāsaka, ka tādas emocijas, kādas uz ekrāna spēj atklāt un parādīt viņi, "National Geographic" parasti nav pa spēkam.
"Pieaugšana" ir godīga, savā ziņā pat drosmīga filma. Fascinē tas, ar kādu cieņu un pietāti tā izturas pret stāsta varoņiem, viņu personībām, sajūtām, emocijām, ilgām un cerībām. Manuprāt, tieši šī iejūtība un vēlēšanās saprast ir ļāvusi panākt to trauslo un dziļo uzticēšanās līmeni, kas ir vitāli nepieciešams labam dokumentālam kino. Tas, ko mums spēj atklāt kameras acs, sekojot notiekošajam ļoti tuvā un personiskā telpā, parasti ikdienas dzīvē paliek apslēpts. Filma liek no jauna atcerēties, kā tas bija, kad es biju pusaudzis un saskāros ar visu to, ar ko šobrīd saskaras šie pieci jaunieši. Tas liek lūkoties uz sevi neatkarīgi no gadu skaita.
Darbā ir labi kontrasti – pilsētas un lauku vide, turīgie un nabadzīgie, vecāki un bērni, zēnu un meiteņu pasaule, un mūsu pieci pusaudži tajā visā pa vidu. Kaut kur līdz galam nesaprasti, savrupi, noslēgti, taču tik ļoti izsalkuši pēc sapratnes, iejūtības un atbalsta. Pirmās romantiskās jūtas un pirmā šķiršanās vienam no otra, izaicinājumu pilnie soļi sporta pasaulē, gūstot panākumus un piedzīvojot zaudējumus, vēlme spēt sasniegt savus mērķus un neaizmirst par izglītību. Vēl pa vidu skolotāji, pedagogi, treneri un vecāki, visi cenšas palīdzēt, bet ne vienmēr izdodas. Tur ir pietiekami daudz, ar ko jāiemācās žonglēt. Mums visiem. Latvijas sabiedrība ir dažāda – un ļoti kontrastaina, filma to lieliski prot atainot.
Vecāku upuris savu bērnu dēļ ir stīga, kurai "Turpinājums. Pieaugšana" nebaidās pieskarties un no tā tikai iegūst. Skatoties šo filmu, mani neatstāja atziņa, ko derētu paturēt prātā katram vecākam: jo vecāki kļūst mūsu bērni, jo mazāk mēs viņiem esam un būsim vajadzīgi. Tāpēc ir vērts apdomāt, kā mēs lietojam savu vecāku uzticības handikapu un teikšanu. Saskare ar bērniem, sevišķi pusaudžiem, ir tik izšķiroša, tā atstāj neizdzēšamas pēdas viņu sirdīs – uz labu vai ļaunu. Labi, ka blakus ir pedagogi, treneri, speciālisti, kuri grib un spēj palīdzēt. Būsim par to pateicīgi. Katrs cilvēks ir vērtība, katrs cilvēks ir Dieva dāvana.
Kā palīdzēt jauniešiem attīstīt sevi, kā atbalstīt, lai viņi paši spētu iemācīties nospraust savas robežas, sasniegt rezultātus, apzināties savu unikalitāti, apjaust aicinājumu un galu galā realizēt savu potenciālu, spējot dzīvot jēgpilnu un kazi – arī laimīgu dzīvi?
Filma uzdod šos jautājumus. Atbildes, kā jau piederas dokumentālajam kino, mums jāatrod katram pašam un katram savas. "Turpinājums. Pieaugšana" dāvā mums cerību, cerību par nākotni, un veidotāji sola, ka tai sekos turpinājums. Tātad mums visiem vēl ir cerība, un tas ir svarīgākais.
