Nekustamā īpašuma kompensāciju regulējums ir nesakārtots

Tiesību akti, kas nosaka ierobežojumus rīcībai ar nekustamo īpašumu un par to paredzētās kompensācijas, nav pilnīgi un sakārtoti, atklāj tiesībsarga uzdevumā veiktais pētījums "Nekustamā īpašuma apgrūtinājumu un kompensāciju kartēšana".

Šie tiesību akti ir fragmentāri, nav saskaņoti ar visām iesaistītajām nozarēm, daudzos gadījumos vērojams pat konsekvences trūkums kompensāciju noteikšanā un samērīguma neievērošana ierobežojumu kritēriju noteikšanā. Tiesībsarga birojā skaidro, ka īpašuma tiesības uz kādu lietu vai nekustamo īpašumu nozīmē, ka īpašnieks var brīvi, pēc saviem ieskatiem rīkoties ar to. Tomēr, kā atzīmē birojā, šīs tiesības nav absolūtas un faktiski vienmēr ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem. "Cilvēktiesību standarti pieļauj un noteiktos gadījumos atzīst par nepieciešamiem ierobežojumus, ja tie ir noteikti leģitīma mērķa labad, ir samērīgi un par tiem ir paredzēta taisnīga kompensācija. Būtiska nianse – tie nebūs samērīgi, ja cilvēku ierobežos vairāk, nekā sabiedrība gūs labumu no tā," skaidro Tiesībsarga birojs, atzīmējot, ka tāpat katra situācija ir individuāli un detalizēti jāvērtē, tādēļ īpašuma tiesību ierobežojuma būtiskumu nevar novērtēt abstrakti.

Par gadījumiem, kas ierobežo tiesības uz īpašumu, var atzīt, piemēram, tādus gadījumus, kuros valsts ir uzsākusi būvdarbus autoceļa izbūvei iedzīvotājam piederošā īpašumā, liedzot īpašniekam piekļūt savam īpašumam, vai arī tie ir uzsākti bez formāla atsavināšanas procesa, skaidro birojā. Līdztekus par tādiem var atzīt tos gadījumus, kuros iedzīvotājam piederošam nekustamajam īpašumam tiek noteikts īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statuss vai tāda aizsargjosla, kuru var izmantot citi. Savukārt ierobežojumi noteikta veida rīcībai ar nekustamo īpašumu, piemēram, ierobežojumi būvniecībai vai teritorijas plānošanas dokumentos noteiktie izmantošanas ierobežojumi ir uzskatāmi par īpašumu kontroles, nevis ierobežošanas pasākumiem, atzīmē Tiesībsarga birojā.

Veiktajā pētījumā konstatētas vairākas problēmas, kas nosaka ierobežojumus rīcībai ar nekustamo īpašumu un par to paredzētos kompensējošos mehānismus. 

Viens no galvenajiem iemesliem – tiesību akti šajā jomā kopumā bieži izstrādāti fragmentāri, tos saskaņojot ar regulējumu tikai attiecīgās nozares ietvaros, reaģējot uz atsevišķiem problēmgadījumiem vai nozares iebildumiem, kā arī ierobežota budžeta apstākļos, skaidro birojā. Tiesībsargs līdz šī gada 6. jūlijam gaida skaidru Ministru kabineta redzējumu tiesību aktu sakārtošanā.