Zaļā kursa tehnoloģijas jāizmanto konkurētspējas stiprināšanai

Eiropas Parlaments, kas darbojies no 2019. gada un strādās. līdz 2024. gada vidum, ielicis pamatus vienai no svarīgākajām ES politikām – Zaļajam kursam.

Ir pavadīta pirmā piecgade šīs politikas īstenošanā, un iezīmējušās daudzas problēmas. Kā tās tiks risinātas – tas lielā mērā ir nākamā Eiropas Parlamenta sasaukuma jautājums.

Šā gada 18. janvārī Eiropas Savienības vadības iestādes saņēma pirmo vērtējumu tam, kā klājas ar Zaļā kursa īstenošanu. Izsakoties īsi un skaidri – neklājas diez ko labi. Vērtējumu izteikusi ES Klimata pārmaiņu zinātniski konsultatīvā padome, un tas ir – nepieciešamas vērienīgas pārmaiņas zaļajā politikā, ja ES joprojām izvirza mērķi sasniegt 2030. un 2050. gada klimata politikas mērķus. Netiek arī slēpts, ka vajadzīgajām izmaiņām būs augsta politiskā cena. Pārtulkojot latviski, politkorektais izteikums "būs augsta politiskā cena" nozīmē, ka šo priekšlikumu īstenošana var gāzt valstu valdības, izraisīt ārkārtas vēlēšanas un sociālos nemierus. Ar vērtējuma izklāstu un svarīgākajiem priekšlikumiem var iepazīties uzziņā.

Jādiskutē, kā izmantot

Taču, pirms runājam par zaļajām pārmaiņām un nākotnes izaicinājumiem, nepieciešama neliela atkāpe. Šobrīd, vismaz Eiropā, Amerikā un Ķīnā, vairs nav nekādas jēgas diskusijām par to, ir vai nav cilvēces ekonomiskā darbība iemesls globālajām klimata pārmaiņām. 

Neatkarīgi no tā, kurai atbildei jūs ticat, vēlētāji, nevalstiskās organizācijas, zinātnieki un mediji ir panākuši, ka zaļo pārmaiņu grandiozais kuģis ir uzsācis savu ceļu. 

Tas turpinās šo ceļu neatkarīgi no katra konkrētā cilvēka pārliecības par klimata pārmaiņu cēloņiem. Tādēļ tas, par ko šobrīd ir jādiskutē – kā mums izmantot šīs pārmaiņas savā labā; kā sasniegt izvirzītos mērķus visnesāpīgāk, jo pilnīgi nesāpīgi nebūs iespējams; kā izmantot klimata pārmaiņu radītās izmaiņas politikā un sadzīvē konkurences priekšrocību radīšanai Eiropā un pārējā pasaulē un kā nepieļaut visdestruktīvākās šo pārmaiņu formas.

Un te milzu loma ir Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, kas notiks šā gada jūnijā. Eiropas Savienība ir demokrātisku valstu savienība, un vēlētāju balsīm un konkrētajiem ievēlētajiem deputātiem būs nozīmīga loma tajā, kā turpmāk tiks īstenots Zaļais kurss. Turklāt tieši šobrīd ir izšķirīgais brīdis – iepriekšējie pieci gadi bijuši veltīti Zaļā kursa pamatu likšanai, bet šobrīd skaidrs, ka šie pamati ir nepietiekami stabili izvirzīto mērķu sasniegšanai. Tādēļ nākamie pieci gadi būs dinamisku un dramatisku pārmaiņu laiks.

Iesim ātrāk/iesim lēnāk/neiesim nemaz

Pirmo piecu Zaļā kursa gadu radīto grūtību ietekmē politiķi daudzviet Eiropā aicina ieturēt zaļās likumdošanas pauzi, atsaucoties uz ekonomiskajām grūtībām un pārmaiņu satrauktajiem vēlētājiem. 

Nelaime tikai tā, ka zinātnieki, izvērtējot līdz šim paveikto, aicina uz tieši pretējo – nepieciešama zaļo pūliņu dubultošana 

un nodokļu politika, kas veicina gaļas, piena produktu, olu patēriņa samazināšanu, pārcelšanos uz mazākiem mājokļiem, mazākas automašīnas un praktiski pilnīga atteikšanās no dabasgāzes, naftas un ogļu izmantošanas elektrības ražošanai un mājokļu apsildei līdz 2040. gadam, ja vien ES nopietni vēlas sasniegt pašas izvirzītos 2050. gada klimata mērķus.

Jau izlasot vien ES Klimata pārmaiņu zinātniski konsultatīvās padomes secinājumus un ieteikumus par Zaļā kursa īstenošanas gaitu, kļūst apmēram skaidras šo ierosinājumu sociālās sekas un ar tām saistītie potenciālie politiskie satricinājumi. Taču zinātnieku mērķis jau nebija izvērtēt politisko mīnu lauku, viņiem bija jāizvērtē, vai ES tuvinās Zaļā kursa mērķu sasniegšanai un, ja ne, – kas būtu jādara, lai to panāktu.

Eiropas Savienību nevada ne zinātnieki, nedz klimata aktīvisti, bet gan vēlēti politiķi, kuriem būs jāpieņem lēmumi, atskatoties arī uz vēlētāju viedokli. Un vēlētāju atbalsts Zaļajam kursam kļūst arvien neviennozīmīgāks – ne velti par vienu no lielākajiem potenciālajiem šķēršļiem klimata pārmaiņu īstenošanai šobrīd uzskata tieši politisko pretestību tam. Tiek prognozēts, ka nākamais ievēlētais Eiropas Parlaments būs labējāks un populistiskāks par esošo, un tiek pieļauts, ka šāds Eiropas Parlaments var mēģināt pārskatīt vai labot tās vai citas Zaļā kursa sastāvdaļas.

Šādām izmaiņām, ja tādas vispār notiks, būs pietiekami daudz atbalstītāju. Piemēram, Vāciju šobrīd pārņēmuši plaši fermeru protesti – viņi cīnās pret degvielas subsīdiju samazināšanu, jo saskaņā ar pašreizējo Vācijas valdības ieceri 2024. gadā paredzēts degvielas subsīdijas zemkopjiem samazināt par 40%, 2025. gadā vēl par 30%, bet no 2026. gada atcelt vispār. Līdzīgi protesti sākušies arī Francijā, un tie stipri atgādina kādreizējo "dzelteno vestu" kustību. Zemnieki pret akcīzes nodokļa palielinājumu sašķidrinātajai naftas gāzei un akcīzes nodokļa atlaižu atcelšanu dīzeļdegvielai protestē arī tepat kaimiņos, Viļņā, un par iespējamajiem protestiem publiski runājuši arī Latvijas zemnieki.

Tas tikai demonstrē, ar kādiem šķēršļiem tuvākajos gados būs jāsaskaras Zaļā kursa īstenošanā. 

Un vienlaikus tieši lauksaimniecības jomā nepadarīto darbu saraksts ir īpaši liels – salīdzinot ar zinātnieku ierosinājumiem, kas tuvākajā laikā būtu jādara lauksaimniecības jomā, degvielas subsīdiju samazināšana šķiet pat samērā neliela neērtība. Jāsaprot arī tas, ka degvielas subsīdiju atcelšana zemniekiem nozīmē arī dārgāku pārtiku veikalos un to pēc divus gadus ilgā inflācijas viļņa, kas iedragājis mājsaimniecību pirktspēju, negatīvi novērtēs visplašākā sabiedrība.

Oglekļa nodoklis?

Šis gadījums tikai ilustrē, ar cik lieliem šķēršļiem nākotnē būs jāsaduras Zaļā kursa īstenošanā. Turklāt tas nebūt nav vienīgais zināmais politiskās pretestības veids – ir pilnīgi skaidrs, ka vismaz daļa Eiropas autoražotāju un šīs nozares lobiju cenšas panākt ES noteiktā aizlieguma ražot un pārdot jaunas ar iekšdedzes dzinēju aprīkotas automašīnas Eiropā atcelšanu. Tieši to sola kāds presē noplūdis centriski labējās Eiropas Tautas partijas vēlēšanu manifesta uzmetums, kas pauž, ka jāpārskata ES plāni vieglo automašīnu jomā, būtībā anulējot visu iepriekšējo ES politiku autotransporta zaļināšanas jomā.

Līdzīgas problēmas iezīmējas arī rūpniecībā. ES iekšējā tirgus aizsardzībai pret tādu valstu ražojumiem, kurām nav izstrādāta klimata politika, paredzēts oglekļa ievedkorekcijas mehānisms, kuru mēdz dēvēt arī par Eiropas oglekļa robežu. Tas paredz, ka ES aprēķinās papildu nodokļus vai nodevas šādu valstu ražojumiem, ja tās vēlēsies pārdot tos ES valstīs. 

Oglekļa robežai būtu jāsāk darboties 2026. gada 1. janvārī.

Taču jau šobrīd ir skaidras vismaz trīs lielas problēmas, kas saistītas ar oglekļa robežu – pirmkārt, daudzas attīstības valstis, kas pieradušas eksportēt uz ES tirgu, uzskata šo robežu par koloniālisma izpausmi, norādot, ka tām nav finansiālu iespēju cīnīties pret klimata pārmaiņām. Otrkārt, kārtību, kādā šo oglekļa robežu gatavojas īstenot, kāds ES rūpnieku organizācijas pārstāvis ir publiski nosaucis par birokrātisku murgu. Taču vislielākā ir trešā problēma – pat ja ES veiksmīgi izdosies aizsargāt savu iekšējo tirgu, ko darīt ar ES preču eksportu? Tam nekāds atbalsts nav paredzēts, un, kā izdosies saglabāt ES rūpnieku konkurētspēju pasaulē, pagaidām skaidrs nav.

Elektromobiļi noteikti nebūs vienīgā nākotnes izvēle. Nākamais Eiropas Parlamenta sasaukums varētu atcelt vai mīkstināt aizliegumu Eiropā ražot un pārdot jaunas ar iekšdedzes dzinēju aprīkotas automašīnas.

Foto: EK audiovizuālā bibliotēka

Atteikties grūti – jāpilda

Taču no līdz šim pieņemtajiem dokumentiem un ar tiem saistītajiem mērķiem nevar tā vienkārši ņemt un atteikties. Gan 2015. gada Parīzes nolīgums, kas nosaka mērķi ierobežot klimata pārmaiņas ne vairāk kā 1,5 Celsija grādu apjomā, salīdzinot ar 1900. gadu, gan saskaņā ar to radītais Zaļais kurss ir dokumenti ar likuma spēku, un Latvija, tieši tāpat kā ES kopumā, tos ir ratificējusi. Un likumi ir jāpilda. To nepildīšana noved pie sāpīgām un nepatīkamām sekām. 

Iedomāties, ka Zaļā kursa mērķus tā vienkārši varēs nepildīt, ir naiva un netālredzīga pozīcija.

Jāpiebilst, ka Latvija ir starp tām 13 no 27 Eiropas Savienības valstīm, kurām draud līdz 2030. gadam izvirzīto Zaļā kursa mērķu nesasniegšana. Latvijai līdz 2030. gadam jāsasniedz siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazinājums 17% apmērā pret 2005. gadu – šādus noteikumus Eiropā panākusi Latvijas valdība. Šo mērķu ietvaros paredzēts, ka atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvaram energoresursu gala patēriņā jāsasniedz 62%. Tostarp elektroenerģijā atjaunojamo energoresursu īpatsvaram jāsasniedz 70%, siltumapgādē – 67%, transportā – 29%, ēku siltināšanā – 68%, bet rūpniecībā 73%.

Te gan ir viena nianse – par mērķu neizpildi parasti tiek draudēts ar EK uzliktiem sodiem dalībvalstīm. Te gan ir nianse – EP priekšsēdētājas vietnieks Roberts Zīle (Nacionālā apvienība, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa) uzskata, ka šīs bailes ir pārspīlētas un ES mērķis nav sodīt, mērķis ir panākt izvirzīto mērķu īstenošanu, tādēļ tām valstīm, kas spēšot nodemonstrēt plānus, kā tās iecerējušas sasniegt plānotos mērķus, no sodiem var izdoties izvairīties.

Savukārt Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāre Līga Kurevska ziņojumā Saeimai pērn norādīja, ka atjaunojamo energoresursu mērķu neizpilde 2030. gadā Latvijai nozīmē potenciālu tiesvedību no ES puses, un šīs tiesvedības sekas ietvertu gan soda naudas, gan piespiedu mērķu izpildi. Savukārt siltumnīcefekta gāzes emisiju samazināšanas mērķu neizpilde no praktiskā viedokļa nozīmē, ka Latvijai jāturpina iegādāties emisiju kvotas, kuru cenu nosaka tirgus – potenciāli runa ir par miljoniem lieliem tēriņiem. 

KEM vērtējumā elektroenerģijā un siltumapgādē domājams, ka Latvija mērķus sasniegs, jo darbs jau ir sākts un sekmīgi virzās uz priekšu. 

Savukārt problemātiskās Zaļā kursa jomas Latvijā ir transports, ēku siltināšana un rūpniecība – šajās jomās mērķu sasniegšana ir apdraudēta, kā arī lauksaimniecība, kas ir problēma visur Eiropā.

Jāatceras, ka Zaļais kurss nav tikai pātaga – tā mērķis ir arī radīt un izmantot jaunas tehnoloģijas, kuras nomainīs esošās tehnoloģijas un padarīs Eiropas Savienībā ražotās preces starptautiski konkurētspējīgākas. Pagaidām šķiet, ka Eiropa šajā cīņā zaudē gan Ķīnai, gan ASV, taču sacīkste vēl nav galā. Tieši tāpat pagaidām šķiet, ka Latvija vairāk domā par to, kā izpildīt tos vai citus Zaļā kursa mērķus, bet visai maz par to, kā Zaļā kursa radītās tehnoloģijas izmantot tautsaimniecības konkurētspējas stiprināšanai nākotnē.

Nav iespējams noliegt, ka Zaļā kursa politika neproporcionāli smagi ietekmē iedzīvotāju grupas ar zemākiem ienākumiem, jo to budžetos enerģija, mājokļa apsaimniekošanas izdevumi un pārtikas iegāde ieņem proporcionāli daudz lielāku vietu nekā pārtikušākajiem iedzīvotāju slāņiem. Arī priekšlikumi par oglekļa kvotu izmaksu iekļaušanu, piemēram, mājokļu apkures izmaksās smagāk ietekmēs tieši nabadzīgākos, kuru situācija jau tāpat ir sarežģīta pēdējo gadu inflācijas viļņa dēļ. 

Tādēļ ES Klimata pārmaiņu zinātniski konsultatīvā padome piedāvā pārlikt lielāku šīs politikas izmaksu slogu bagātākajām mājsaimniecībām. 

Tāpat uzraudzības padome iesaka rūpēties, lai Sociālajā klimata fondā, kura pastāvēšanas mērķis ir atvieglot izmaksu slogu mazturīgākajiem iedzīvotājiem, nepietrūktu naudas. Šobrīd pārliecības, ka naudas šiem mērķiem ir pietiekami, nav.

Kas jādara turpmāk

ES Klimata pārmaiņu zinātniski konsultatīvās padomes (KPZKP) svarīgākie secinājumi un ieteikumi par Zaļā kursa īstenošanas gaitu.

• Lai sasniegtu ES izvirzītos mērķus 2030. gadā samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju par 55%, šo gāzu emisiju samazinājums ir jādubulto. Emisijas samazinājums atkarīgs no valstu nacionālajiem plāniem šajā jomā. Pašreizējie plāni nodrošina 49–51% mērķu izpildi un, neizpildot 2030. gada mērķus, arī 2050. gada mērķi – nulles emisijas – nebūs iespējams sasniegt.
• Tā kā Zaļā kursa mērķu sasniegšana ir apdraudēta un galvenais kavēšanās iemesls ir lēnā rīcība nacionālo valstu līmenī, KPZKP iesaka Eiropas Komisijai iejaukties šajā procesā, uzsākot tiesas prasības pret valstīm un piespriežot tām sodus.
• Nākamajam Eiropas Komisijas sastāvam ir steidzīgi jāmaina ES enerģijas nodokļu politika, tostarp palielinot minimālo nodokļu līmeni fosilajai degvielai un krasi samazinot nodokļu atlaides tādām fosilo degvielu patērējošām nozarēm kā, piemēram, aviācija;
• Bez šīm iniciatīvām Eiropas Savienības vadošajām iestādēm krasi jāpaātrina likumdošanas darbi, kas ļautu atgriezties uz 2050. gada klimata mērķu sasniegšanas trajektorijas – praksē runa ir par oglekļa kvotu režīma paplašināšanu un fosilās degvielas izmantošanas pakāpenisku pārtraukšanu.
• Krasi jāpaātrina ES lauksaimniecības politikas "No lauka līdz šķīvim" īstenošanas temps – lai gan šī politika publicēta jau 2020. gadā, tikai daži no tās ieteikumiem pagaidām pārvērsti regulās un citos likumdošanas aktos.
• Pārmaiņas lauksaimniecības emisiju apjomos praktiski nav mainījušās pēdējo 20 gadu laikā. KPZKP uzskata, ka ES lauksaimniecības subsīdijas atbalsta tādas lauksaimniecības formas, kas ir saistītas ar intensīvu emisiju radīšanu, konkrēti, lopkopību, un šīs subsīdijas nav saistītas ar emisiju samazināšanas mērķiem. Vienlaikus Brisele uz nenoteiktu laiku ir atlikusi priekšlikumus, kas veicinātu ilgtspējīgu pārtikas patēriņu un veselīgāku, uz augu barību balstītu diētu. KPZKP brīdina, ka ES ir jāsamazina gaļas, piena produktu un olu ražošana un patēriņš, ja tā vēlas sasniegt izvirzītos klimata mērķus. Tieši tāpat padome iesaka sākt iekļaut siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanas izmaksas lauksaimniecības produktu cenās.
• ES politikai enerģiskāk jāatbalsta enerģijas un citu materiālu patēriņa samazināšana. Piemēram, celtniecības materiālu otrreizējās izmantošanas veicināšana. Valstu valdībām jāmaina nodokļu politika tādā veidā, lai tā veicinātu iedzīvotāju pārcelšanos uz mazākiem dzīvokļiem, kuru apsildei būs jātērē mazāk enerģijas. Īpaši šādai politikai būtu jāveicina vecāku pārcelšanās uz mazākiem dzīvokļiem pēc tam, kad bērni vairs nedzīvo kopā ar tiem. Tieši tāpat nodokļu politikai būtu jāveicina un jāatbalsta mazāku un efektīvāku elektrisko automašīnu pirkšana, nevis pilnpiedziņas apvidus auto pirkšana, pat ja tie nodrošina nulles emisiju līmeni.
• ES ir praktiski pilnībā jāpārtrauc ogļu un dabasgāzes izmantošana elektrības ģenerēšanai un apsildei līdz 2040. gadam, uzskata uzraudzības padome. Šobrīd notiek pretējais – nobijušās no 2022. gada enerģētiskās krīzes, valdības subsidē dažādas fosilā kurināmā formas un skaidra plāna, kā atteikties no naftas, dabasgāzes un ogļu izmantošanas, nav vairākumam ES dalībvalstu.

Dati: European Scientific Advisory Board on Climate Change, "Towards EU climate neutrality. Progress, policy gaps and opportunities", 2024.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Viedokļi

Nav jābūt pirmajiem

Roberts Zīle.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas vietnieks (Nacionālā apvienība)

Nav šaubu par to, ka Zaļā kursa virziens ir pareizs. Mēs visi gan individuālā, gan valsts līmenī varam pārskatīt savus paradumus, lai saimniekotu zaļāk un ilgtspējīgāk. Taču svarīgi to darīt pārdomāti, ņemot vērā katras dalībvalsts situāciju un reālās iespējas.

Eiropas Zaļā kursa galvenais uzsvars ir uz steigu, uz to, ka gribam pirmie sasniegt klimatneitralitāti. Vai tāda pieeja mums ir vajadzīga? Diez vai. Skrējējam ir svarīgi būt veselam gan finiša taisnē, gan pēc skrējiena. Nav brīnums, ka Briseles gaiteņos radītais Eiropas Zaļais kurss dalībvalstīs atbalsojas ar iesaistīto nozaru apjukumu un neapmierinātību. Daudzi risinājumi radīti pēc principa "viens der visiem", nerēķinoties ar dalībvalstu atšķirīgajām situācijām un nodarot ekonomisku un sociālu kaitējumu. Ja skatāmies no Latvijas pozīcijām, mums nav svarīgākais tas, lai Eiropas Savienība kļūtu par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē. Latvijai ir svarīgi salāgot Zaļā kursa mērķus ar savām reālajām iespējām.

Būs jārēķina oglekļa pēda

Ieva Tetere.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Ieva Tetere, SEB bankas valdes priekšsēdētāja

2023. gadā Eiropas Savienībā stājās spēkā direktīva par vides, sociālo un pārvaldības ziņojumu iesniegšanu, tā attiecas uz visām bankām un apdrošināšanas uzņēmumiem. Bankas ir lielu naudas plūsmu pārvaldītāji un būs pirmās, no kurām tiks prasīta atbildība par to, ka Eiropas līdzekļi tiek pamazām pārvirzīti uz zaļākām nozarēm. Jāatzīst, ka pagaidām vēl nav līdz galam skaidrs, cik šie vides un ilgtspējas ziņojumi būs jēgpilni, visai tautsaimniecībai vienoti un cik lielā mērā to secinājumi būs saistoši – pagaidām vēl esam tikai šā ceļa pašā sākumā. Taču daži nākamie gadi neapšaubāmi radīs nozīmīgas pārmaiņas tajā, kā uzņēmumi rēķina savu oglekļa pēdu, un sekas būs tādas, ka uzņēmumiem ar mazāku oglekļa pēdu aizdevumi būs pieejamāki, iespējams, pakāpeniski arī lētāki. Arī bankas tiks nostādītas izvēles priekšā – kurus uzņēmumus finansēt un ar kādiem noteikumiem. Te svarīgs apsvērums būs tas, vai uzņēmumi spēs nodemonstrēt savus attīstības plānus un vai tie rādīs, kā uzņēmumi kļūst ilgtspējīgāki.

Izdzīvotājiem vajag zaļo ekonomiku

Inese Vaidere.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte ("Vienotība", Eiropas Tautas partijas grupa)

Zaļais kurss – draudzīgais veids, kā saimniekot. Tas paver lielas iespējas Latvijai, jo mums nav bagātīgu dabas resursu, bet ir gudri un attapīgi cilvēki. Mēs savā būtībā esam izdzīvotāji, un tāpēc šī zaļā, inovatīvā ekonomika ir tieši tas, kas Latvijai vajadzīgs. Tas nenozīmē, ka staigāsim vīzēs vai atteiksimies no savām ērtībām, bet mēs iemācīsimies dzīvot un arī saimniekot videi draudzīgāk. Tas noteikti nāks par labu planētai un mums visiem. Mums jāpieņem lēmumi, apzinoties, ka mums nav divu planētu, ka šī pati planēta būs vajadzīga arī nākamajām paaudzēm un ka būtībā mums nav nekādas citas iespējas, kā vien dzīvot un strādāt videi draudzīgāk.

Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. 

#BalsojamEiropā

Foto: Publicitātes