"Agro Topā" ierasti stāstām par saimniecībām un saimniekiem ar lielu darbības pieredzi. Šī intervija ir izņēmums. Alsungas pagasta zemnieku saimniecības "Kalnarāji" saimniece Zane Pētersone lauksaimniecībā darbojas vien trīs gadus, turklāt viņa šajā nozarē ienāca negaidīti, bez iepriekšējas gatavošanās un zināšanām skarbās dzīves realitātes dēļ pēc tam, kad no dzīves pāragri aizgāja viņas vīrs Artis Pētersons – vēl pavisam nesen viens no Latvijas lielākajiem gaļas liellopu ganāmpulku saimniekiem. "
Kalnarāju" saimniecības vadību pārņēmusī Zane Pētersone patlaban turpina attīstīt Šarolē šķirnes ganāmpulku, atsakoties no divu citu šķirņu liellopiem. Viņa intervijā "Agro Topam" stāsta par savu pēkšņo ienākšanu lauksaimniecības uzņēmējdarbībā un gūto pieredzi.
Esat absolvējusi Latvijas Universitāti, kur apguvāt pedagoga specialitāti, un daudzus gadus strādājāt skolā par skolotāju. Patlaban vadāt saimniecību ar vairāku simtu liellopu ganāmpulku un gandrīz pustūkstoti hektāru lielu zemes platību. Divas ļoti atšķirīgas nodarbes. Kāda bija pāreja no pedagoga darba uz lauksaimniecisko uzņēmējdarbību?
Agrāk "Kalnarāji" ar vairāk nekā 500 gaļas liellopu ganāmpulku bija viena no vislielākajām Latvijas saimniecībām. Pēc Arta aiziešanas mazināju ganāmpulku par vairāk nekā pusi. Patlaban, decembra otrajā pusē, mūsu ganāmpulkā ir 214 dzīvnieku. Agrāk, kad vēl darbojās mans nelaiķis vīrs, dzīvnieku bija vairāk nekā 500. Tolaik neiesaistījos saimniecības darbībā, mums bija trīs mazi bērni. Gaļas liellopu audzēšana bija Arta bizness. Kad pēc viņa aiziešanas bija jāsāk darboties, bija šoks, traģisks brīdis. Vajadzēja visu aptvert, saprast.
Palikt vienai ar vairāk nekā 500 gaļas liellopiem un trim maziem bērniem nebija vienkārši. Tolaik sapratu, ka nevaru uzturēt tik lielu ganāmpulku. Sākot darboties, pat nezināju, kur govis atrodas. Saimnieciskajā dzīvē agrāk nepiedalījos, vien palīdzēju vīram ar datoru kārtot dažādus jautājumus. Bija jāapgūst pavisam jauna nozare, ar ko agrāk nebija nekādas saistības. Nu jau trīs gadus mācos un darbojos vienlaikus. Krāju pieredzi un zināšanas. Saimniecībā galvenokārt esmu kā vadītāja un pieskatītāja. Ikdiena ir jāpavada kopā ar bērniem, kuriem ir attiecīgi septiņi, astoņi un deviņi gadi. Dažkārt iesaistos arī praktiskajā darbībā, tostarp ķeram dzīvniekus pārdošanai. Saimniecībā ierodos ik dienu, ar darbiniekiem plānojam vajadzīgos darbus.
Es nebiju lauksaimniece, finansiste vai uzņēmēja. Pēc vidusskolas sāku mācības Latvijas Universitātē, kur tās arī pabeidzu. Esmu pedagoģijas bakalaurs specialitātē "Mājturības un kultūrvēstures skolotājs". Pēc studiju beigšanas 14 gadus strādāju Rīgā. Tad sapratu, ka man Rīgas un pedagoģijas pietiek, atgriezos Alsungā, satiku Arti un nodibinājām ģimeni. Viņš tolaik jau darbojās ar gaļas liellopu uzņēmējdarbību. Piedzima bērni, audzināju viņus mājās. Un tad vienā brīdī man bija jāaptver viss spēles laukums, sākot ar to, kā govis izskatās, kur tās atrodas, ko ēd, kā dzīvo, un beidzot ar grāmatvedības uzskaiti un naudas lietām. Saimniecībai bija jāturpina atdot naudas aizdevumi. Nekāds liels eksperts neesmu, lauksaimniecība man vairāk ir improvizācija par tēmu. Pirms trīs gadiem nebija citu variantu, bija lopi un bija jāturpina darboties.
Mēs darbojamies vien ar gaļas lopkopību, tas saimniecībai un ģimenei ir vienīgais naudas ienākumu avots. Bija diezgan sarežģīti rekordtempā apgūt šā biznesa prasmes. Iespējams, nākotnē apsvērsim darboties ar vēl kādu nozari, piemēram, ar mežiem.