Dārzs kā terapija un dzīvesveids. "Lazdkalnos" cer izveidot dārza terapijas patvērumu

Jau ap 1800. gadu dārzi un darbošanās tajos ir tikuši atzīti par dzīvotspējīgu risinājumu cilvēku garīgās veselības traucējumu ārstēšanā.

Arī šī brīža ārkārtīgi straujajā, stresa pilnajā ikdienā cilvēki aizvien biežāk meklē iespēju būt pie dabas, tostarp izmanto iespēju viesoties dažādos dārzos. Viena no tādām mieru sniedzošām vietām rodama Kuldīgas novada zemnieku saimniecībā "Lazdkalni", kur saimniece Solveiga Zīle iekopj plašu dārzu, domā par dārza terapiju un sapņo par stikla namiņu garšaugu laukā.

Solveiga Zīle stāsta, ka viņai daba un dārzs ir pretstats pilsētas burzmai un straujam dzīves ritmam, vieta, kuru cilvēki meklē, lai relaksētos. "Man dārzs ir dzīvesveids, tādēļ labprāt dalos ar tā sniegto mieru. Tomēr neesmu koncentrējusies uz ko vienu – savā nelielajā stādaudzētavā piedāvāju visdažādākos augus, uzņemu tūristu grupas, kuras vēlas iepazīt dārza un augu noslēpumus, piedāvāju arī naktsmītnes šepat saimniecībā. Kad mantoju šo vietu, darboties sākām tieši ar tūristu uzņemšanu, piedāvājot naktsmītnes vecajā ēkā. Tad radās nepieciešamība pēc plašāka nama, kurā arī uzņemt nakšņotājus. Un nu šīs ēkas, kā arī dzīvoklis Kuldīgā, pieejami naktsmājām."

"Lazdkalnu" saimniece gan uzsver, ka vēlas savā saimniecībā izveidot nevis klasiski pieejamu nakšņošanas vietu tūristiem, kur vienā dienā ir vieni, bet otrā – jau citi viesi, bet gan dārza terapijas vietu. "Pērn biju ļoti vērtīgā lekcijā, kurā iepazinu britu psihiatres Sjū Stjuartes-Smitas grāmatu "Rūpīgi kopts prāts. Dziedinošās ainavas". 

Tajā apkopoti pētījumi par dārza labvēlīgo, pat dziedinošo ietekmi uz cilvēka psihi un prāta sakārtošanu. 

Tur gūtā informācija lieliski apstiprināja teicienu: "Nezāļu spainis kļūst smagāks, bet prāts – vieglāks." Šī tēma mani ļoti interesē, jo nekas tāds Latvijā līdz šim vēl nav dzirdēts. Turklāt pēc lekcijas izskanēja doma, ka varētu izveidot īpašu dārza terapijas kursu, pēc kura noklausīšanās iegūt apliecinājumu par zināšanu apguvi, lai varētu strādāt ar cilvēkiem. Cik zinu, šādi sertifikāti jau pieejami Anglijā, Amerikā un kādēļ lai nebūtu Latvijā?"

Augu stādīšana, kopšana un būšana dabā ikvienam ļauj nomierināt prātu un atgūt līdzsvaru.

Foto: Publicitātes

Sava ceļa meklējumos

Sākums dārza terapijas attīstībai jeb tagad populārajam retrītam meklējams jau XVIII gs., kad kāds angļu ārsts, nespēdams izturēt cietsirdīgo attieksmi pret garīgi slimiem cilvēkiem slimnīcās, iegādājās māju laukos, nosaukdams to par "Retreat" (patvērums), un pārveda slimniekus uz turieni. 

Tie, kas nevarēja samaksāt par slimnīcu, strādāja dārzā un izveseļojās daudz ātrāk nekā slimnīcā esošie. Minētais piemērs iedvesmojis arī S. Zīli un viņa vēlas ko līdzīgu radīt arī "Lazdkalnos" 

– proti, dot iespēju pēc patvēruma alkstošajiem iepazīt augu pasaules daudzveidību kā stādījumos, tā griezto un sauso ziedu burvībā un pielietojumā, tā sevis atveseļošanā. "Kādā no meistarklasēm jau izmēģinājām gatavot čiekuru un sausu ziedu iekuru, katrs pats varēja izveidot savu sauso ziedu dekoru ar koka pamatni – dabas materiālu pielietojums ir bezgalīgs un cilvēkam atliek vien ļauties šīm nodarbēm, kas caur mierīgām, koncentrētām darbībām palīdz nomierināt allaž skrienošo prātu," viņa stāsta. Nav arī nekāds brīnums – lai gan S. Zīle izmēģinājusi gan filoloģijas, gan biznesa studijas, tomēr sapratusi, ka šīs nodarbes viņu nesaista. Īsto aicinājumu S. Zīle atradusi tieši Lauksaimniecības universitātē Jelgavā (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). "Tajā iestājos, kad man jau bija piedzimis viens bērns, un jau no pirmā mirkļa kļuva skaidrs – šīs mācības ir īstās. Man ļoti patīk estētiski sakopta vide, lauki, turklāt mamma ļoti vēlējās, lai vismaz viens bērns kļūst par dārznieku. Tā nu viss nostājās savās vietās. Kad sāku darboties dārzā, domāju, ka strādāšu tikai ar senajām lauku puķēm, bet dzīvē jau tā nenotiek. Man vienmēr ir bijis skaidrs, ka nekopēšu citu stādaudzētavu piedāvājumu. Es vēlējos radīt savu vietu, savu zīmolu, kas nav klasisks stādu audzēšanas uzņēmums, kā, piemēram, "Baltezers" vai "Bīlasti". 

Šis ir mans dzīvesveids, mana misija – dot cilvēkiem skaistumu un vides estētiku, parādīt, ka arī metru lielā zemes pleķītī iespējams gūt prieku. 

Tādēļ nekad neesmu domājusi, kā konkurēt ar citiem. Mēģinu saprast, kā dot vairāk prieka caur augiem, caur dažādiem veidiem, kā tos izmantot," skaidro Solveiga Zīle.

Vajadzīgās lietas atnāk pašas

Zīle uzskata, ka dzīvē jādara tas, kas patīk, tad arī visas lietas sakārtojas, vajadzīgās lietas atnāk pašas, pazūd milzīgie izaicinājumi un šķēršļi. Tas gan nenozīmējot, ka viņa sēžot, dzerot kafiju un viss notiekot pats no sevis. "Es daudz strādāju gan fiziski, gan garīgi. Katru dienu lasu aktualitātes dārzkopībā un katru dienu no jauna saprotu, cik daudz vēl neizmantotu iespēju pieejams. Es, piemēram, nezināju, ka arī garīgi sevi var pabarot caur augiem. Mēs nevaram aizbēgt no dabas, it sevišķi šeit, Latvijā. Tie, kas ir aizbēguši, ir atņēmuši pamatu sev zem kājām. Taču mana pārliecība ir – dzīve apbalvo tos, kuri tic tam, ko dara. Protams, dzīve arī ik pa laikam pārbauda, vai tiešām vēlies darīt to, ko dari? Taču man apkārt ir daudz lielisku cilvēku, varbūt pareizi esmu izvēlējusies, tādēļ viss rit uz priekšu."

Saimnieces optimistiskajam skatījumam uz dzīvi ir pamats – līdz šim saimniecību izdevies attīstīt bez banku aizņēmumiem un arī bez Eiropas Savienības struktūrfondu atbalsta.

"Īpašumu "Lazdkalni" iegādājāmies 2003. gadā samērā nekoptā un nolaistā stāvoklī. 1920. gadā celtā sarkano ķieģeļu māja un tās apkārtne, kopš tā ir mūsu īpašumā, ir piedzīvojusi diezgan lielas pārmaiņas. Un tā pamazām būvējot, atjaunojot un iekopjot, esam kļuvuši par saimniecību, kam šobrīd ir divi darbošanās virzieni – daiļdārzkopība un tūrisms." Viņa saka, ka visa attīstība panākta, strādājot divatā ar vīru, atzīstot gan, ka, iespējams, skatījums būtu citāds, ja nebūtu no vecākiem saņemtā mantojuma – zemes un māju Īvandes pagastā, kur notiekot lauksaimnieciskā darbība. "Jaunajiem sākt no nulles pašlaik ir ļoti sarežģīti. Nestabilitāte it visā, kā arī nepieciešamība jau no pirmās darbības dienas sākt maksāt dažādus nodokļus, nav viegls ceļš, lai sāktu ko savu. Pieredze nāk ar laiku, darot. Turklāt pieredzei ir sava – kļūdīšanās – cena, kas ne vienmēr ir maza." Tomēr "Lazdkalnu" gadījumā ar ģimenes ieguldīto darbu izdevies iekopt dārzu, kurā šobrīd var apskatīt vairāk nekā 80 hortenziju šķirnes, ap 20 veigelu šķirnēm, heihēru, heiherellu, tiarellu šķirņu esot nedaudz vairāk kā 30, flokšu – ap 40 šķirnēm, kā arī padsmitos skaitāms jasmīnu šķirņu skaits, apmēram 25 dažādu šķirņu graudzāles, kā arī aptuveni 70 peoniju šķirnes. Vasarā dārzā varēs apskatīt arī 30 ehināciju šķirnes. Šo iespaidīgo sarakstu papildina arī garšaugi, aromātiskie augi – lavandas, dažādas mētras, rabarberi, kreses. 

Lai īstenotu ieceri – demonstrēt cilvēkiem, ko un kā no konkrēta auga var iegūt –, vēl dārzā iecerēts ierīkot arī lielu stikla siltumnīcu.

"Manuprāt, šajā vietā lieliski varētu vadīt dabas stundas skolēniem, jo ir muļķīgi mācīt par dabu, sēžot piesmakušā klasē. Pie katras skolas un bērnudārzā būtu jābūt siltumnīcai, lai labāk iepazītu bioloģijā mācīto. Tādējādi mazais cilvēks iemācītos labāk just, kas viņam padodas, nevis tikai izpildīt to, ko tev liek. Ja laukā nav silts, var uzvilkt jaku un darboties siltumnīcā – ārā snieg vai līst –, tās ir emocijas, ko šādā stundā var iegūt kā papildu pievienoto vērtību," uzskata "Lazdkalnu" saimniece.

Augu stādīšana, kopšana un būšana dabā ikvienam ļauj nomierināt prātu un atgūt līdzsvaru.

Foto: Publicitātes

Bērniem – sava izvēle

S. Zīle stāsta, ka šobrīd zemnieku saimniecības platība ir nepilni divi hektāri Kuldīgas pagastā, kā arī papildu zeme Īvandes pagastā, kas saņemta mantojumā no vecākiem. Rūpīgais darbs dārza iekopšanā vainagojies arī ar pirmajiem panākumiem – pērn viņas dārzā viesojies pašreizējais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un tajā pie balti klātiem galdiem baudītas pusdienas, kuras gatavojis šefpavārs Raimonds Zommers.

Tomēr par tālāku nākotni viņa pagaidām ir neziņā, jo neprasa, lai kāds no dēliem nākotnē pārņemtu saimniecību. 

"Viņiem abiem ir sava dzīve, esmu pateikusi, ka viņi to var veidot pēc saviem ieskatiem. Šī vieta un šis dārzs ir mana dzīve un mans projekts, nevis viņu. Protams, nedēļas nogalēs viņi brauc un palīdz it visā, kas nepieciešams. Taču es neesmu no tām mammām, kas uzstās, lai bērni turpina manis iesākto. Nevaru un negribu viņus piespiest to darīt. Bērniem ir jāatrod tas, kas kņudina viņu sirsniņas. Tad viss būs kārtībā, viņi dosies uz priekšu pa savu ceļu," uzskata Solveiga Zīle.

Uzziņa

ZS "Lazdkalni", Kuldīgas novads, Padures pagasts

Īpašums iegādāts 2003. gadā; tas pieder saimnieciskās darbības veicējai Solveigai Zīlei.

Darbības virzieni – daiļdārzkopība un tūrisms.

Izveidota neliela daudzgadīgo augu stādaudzētava un daiļdārzs.

Saimniecības viesus uzņem brīvdienu mājā "Lazdkalni", ģimenes mājā "Čučumuiža", kā arī "Parka apartamentos" Kuldīgas vecpilsētā.