Planetologi uz Saulei vistuvākās planētas saskatījuši kaut ko tādu, kam joprojām neesot viegli noticēt: Merkurs ir piemērots dzīvībai! 

Aparāts Messenger laikā, kad tas no 2011. līdz 2015. gadam riņķoja ap planētu, savācis ļoti daudz dažādu datu, kurus speciālisti vēl joprojām turpina pētīt un apstrādāt un, visticamāk, turpinās to darīt vēl vairākus gadus. Šā aparāta aprīkojumā bija radars un virkne vēl dažādu ļoti modernu ierīču, kas deva iespēju noteikt virsmas un atmosfēras ķīmisko sastāvu, lai gan uzreiz var pateikt, ka atmosfēra uz Merkura ir tikai nosaukums, kaut gan faktiski tā tomēr ir arī šai planētai. Visa cita starpā noskaidrojies, ka Merkura ziemeļu daļas krāteru dibenā guļ ledus, un tieši ūdens ledus, nevis, piemēram, sasalis slāpeklis. Turklāt speciālisti aprēķinājuši, ka tā kopējais daudzums tur varētu būt vismaz triljons tonnu.

Protams, ir jautājums: no kurienes uz Merkura radies sasalis ūdens? Esot pamatā divi mehānismi, kas vienādā mērā darbojas visā Visumā uz jebkuras planētas, vispār uz jebkura debess ķermeņa. Pirmais: ledu atnes komētas un asteroīdi. Otrs: mazliet paradoksālā kārtā tas veidojas Saules ietekmē. Proti, no zvaigznes lielā daudzumā atlido protoni, bet protons ir ūdeņraža atoma kodols, uz savas virsmas šis protons iemanto elektronu un stājas mijiedarbībā ar minerāliem, kuros ir pietiekami daudz skābekļa atomu. Starp citu, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc ledus iegulas mēdz veidoties tieši polos – planētas magnētiskais lauks ierīkots tā, ka polos bombardēšana ar kosmisko starojumu iekārtota kā īpaši spēcīga, un tieši tāpēc arī tur novērojama polārblāzma. Patlaban gan Merkura magnētiskais lauks ir vismaz 100 reizes vājāks par Zemes magnētisko lauku, taču pētnieki pauduši aizdomas, ka savulaik tas esot bijis pat pietiekami solīds.