Cik krāšņs un iztēli rosinošs simbols šim gadam! Tādu katrs vēlētos draugos. Kā teica Ēzelītis “Šreka” multenītē: “Man ir pūķis, un es protu ar to rīkoties!” Interesanti, ka pūķa tēls parādās daudzu tautu leģendās dažādās pasaules malās, pat mums, baltiem, tādas teikas ir! Varbūt šī būtne reāli eksistējusi vai vēl aizvien eksistē kādā ne visiem saskatāmā dimensijā?

Papētot secinājumus, pie kādiem par pūķa tēmu latviešu folklorā un tradīcijās nākuši senāku laiku un mūsdienu pētnieki, veidojas vairāki pūķa “portreti”.

Mājas gars

Šī būtne gan sākotnēji netiek dēvēta pūķa vārdā, par pūķi tā nokristīta vēlāk, iespējams, kristietības ideoloģijas iespaidā (par to vēlāk).

Mūsu senči to dēvēja par Gausa māti vai vilci, iespējama radniecība ar mājas gariņu jeb Mājas kungu. Gausa mātei ar gausumu kā lēnumu nav itin nekāda sakara, bet ar guvumu – labuma iegūšanu – gan. Savukārt vilce ir vilcēja, dažāda labuma savilcēja savā sētā. Minēts arī rudzu ruņģis – būtne ar līdzīgām funkcijām.

Ar mājas, sētas un lauka gariem senči allaž centušies labi sadzīvot. Loģika pavisam vienkārša – ja tu savus smalkās, maģiskās pasaules palīgus cieni, viņi labprāt sadarbojas. Un vārdam “cienīt” ir cieša saikne ar vārdu cienasts, pacienāt. Tas ir tas pats ziedojums, ko īpašos laikos nesa un nolika īpaši izraudzītā vietā – pie lielā akmens, rijā, tuvākajās krustcelēs, zem oša vai ozola un tamlīdzīgi, kā nu kurā novadā bija iegājies. Zināmi arī īpaši vārdi, ar kuriem tiek dots uzdevums. (Nepagāja ne pāris gadsimti, kad mācītāji paziņoja – kas pūķi cienā, tas cienā pašu velnu!)