Šis pirmajā acumirklī šķietami maznozīmīgais notikums atgadījās 1828. gada 26. maijā Nirnbergā – vietējais kurpnieks Georgs Vaihmans vecpilsētā pie kāda Unšlita laukuma nama uzdūrās nepazīstamam jaunam cilvēkam, kurš izskatījās vairāk nekā neparasti. Būtu pat grūti apgalvot, ka nepazīstamais bija ģērbies trūcīgi – viņš bija it kā ietinies kaut kādās vecās lupatās un pilnībā bez apaviem. Tas ir leģendārais stāsts par kādu Kasparu Hauzeru.

Eiropas bārenis

Jaunais cilvēks neizlēmīgā gaitā virzījās uz priekšu, ar rokām nedroši balstoties pret namu sienām. Bez liekas domāšanas kurpnieks nepazīstamo aizveda līdz tuvākajam policijas iecirknim, kur sākās mēģinājumi noskaidrot lietas apstākļus. Jau pirmajā acumirklī bija skaidrs, ka svešinieks nav vietējais. Taču viņš nespēja saprātīgi atbildēt praktiski ne uz vienu policistu jautājumu, turklāt vispār runāja gluži kā mazgadīgs bērns, lai gan ārēji izskatījās vismaz 16 gadus vecs.

Viņa kabatās atrada divas vēstules: viena, visdrīzāk, bija no viņa mātes, un tajā bija vēstīts, ka viņš ir kāda Nirnbergā mītoša virsnieka bērns, bet otra – no kāda bodnieka, pie kura jauneklis it kā esot strādājis. Policija gan ne vienam, ne otram rakstu darbam nenoticēja – tie nešķita dabiski. Tostarp jau pirmajā apskatē jaunekļa ķermenī konstatēja medicīniskās vakcinācijas pēdas, kas arī it kā pilnībā izslēdza jebkuru vēstulēs pieminēto variantu. Proti, 19. gadsimta sākumā tas varēja liecināt tikai par to, ka policisti sarunājās ar augstdzimušu personu.