Mednieki kopā apsaimnieko gandrīz piecus tūkstošus hektāru medību platību – netrūkst ne aļņu, ne briežu, ne mežacūku.
Pavisam netālu no Lubāna ezera medī mednieku kluba Klāni mednieki. Man bija iespēja kopā ar viņiem pavadīt divas fantastiskas dienas un saprast, ka šie vīri patiešām no sirds aizrāvušies ar medībām, kopj savas medību platības un atbalsta cits citu. Neviens no kluba biedriem, kuru klubā ir tikai septiņi, šeit nav nejauši.
Mednieki kopā apsaimnieko nepilnus piecus tūkstošus hektāru medību platību. Un medījumā netrūkst ne aļņu, ne briežu, ne mežacūku, par mazākiem medījumiem nemaz nerunājot.
Kā tas sākās
Kluba vadītājs, pieredzējušais mednieks Nikolajs Antipenko teic, ka savulaik šajās platībās medīja vairāku Rīgas uzņēmumu medību kolektīvi – Rīgas laku un krāsu rūpnīcas, Rīgas adītāja, lidostas medību kolektīvs un citi. Medības tika dēvētas par kulturālu atpūtu. Tas visbiežāk nozīmēja to, ka piektdienas vakarā visi Rīgā sakāpa autobusos, atbrauca uz medību platībām, pamedīja, tika lietots alkohols un pēc tam visus svētdienas vakarā sasēdināja autobusā un veda atpakaļ uz Rīgu. Mednieku sievas apmierinātas, un, protams, arī paši mednieki apmierināti – laiks pavadīts un mājās atvesta gaļa. Ne par velti par šādām medībām tika stāstītas vairāk vai mazāk piparotas anekdotes.
Pagājušā gadsimta 90. gados Latvijas medību saimniecībā notika lielas pārmaiņas – bija jāslēdz līgumi ar privātajiem zemes un meža īpašniekiem par medību tiesību nomu, tāpat bija jāslēdz līgumi ar Latvijas valsts mežiem. Par platībām bija jāsāk arī maksāt. Uzņēmumiem tolaik piederēja ļoti nelielas meža platības. Kādu brīdi bija liels haoss.
“Toreiz mēs praktiski divatā ar Arni Žeieru (toreizējais valsts medību saimniecības meistars) platību jautājumus sakārtojām. Bijām labi draugi un kopā medījām. Platības bija brīvas, bet tā vienkārši noslēgt līgumu ar Latvijas valsts mežiem nevarēja. Bija nepieciešams būt kāda kolektīva vadītājam un vajadzēja kolektīva pilnvarojumu. Tā tika izveidots jauns medību kolektīvs. Sākumā tas bija liels – vairāk nekā 30 mednieku. Taču tad mednieku sāka palikt arvien mazāk, mazāk un mazāk. Par medību platībām bija jāmaksā, cilvēki kļuva veci, infrastruktūras nebija nekādas, neskaitot piecus metāla tornīšus, no kuriem daži saglabājušies vēl joprojām. Un toreiz patiešām sākām ar to, ka varējām medīt vienu alni sezonā. Cūku un briežu nebija vispār. Jābūt mazliet fanātiķim, lai katru otro nedēļu no Rīgas brauktu 230 kilometrus uz medību platībām šeit, Lubāna ezera apkaimē. Man vienā reizē, ja jābrauc uz Klāniem, sanāk nobraukt ap 700–800 kilometru. Un tas viss aļņa un divu trīs cūku dēļ.
-3 °C
