8 °C
Veidojot materiālus "Mājas Viesim", man bieži ir tas gods iepazīt dažnedažādu profesiju pārstāvjus, spēcīgas ģimenes, uzņēmīgus cilvēkus, kurus vieno īstens latviskums un patriotisms.
Arī tagad, kad žurnālam gatavoju rakstus rubrikā "Dinastiju stāsti", man ir nācies satikt gan karavīrus, gan cilvēkus, kuri Latvijā likuši pamatus kādai konkrētai nozarei, gan arī ģimenes, kuru ikdienā ir stipras latviskās tradīcijas. Lai saglabātu intrigu, neatklāšu, kādi tieši personāži būs redzami kādā no nākamajiem numuriem, bet varu pateikt, ka tā būs saime, kam latviskais nav vienaldzīgs un svešs. Cilvēki, kuri ne tikai cenšas turēties pie saknēm, bet arī labprāt izglīto jauniešus, mācot tiem tradicionālās prasmes un rādot – lūk, tas ir svarīgi!
Kāpēc es vispār šo stāstu? Manuprāt, mūsu valstī dzīvo ļoti daudz stipru ļaužu ar pamatīgām vērtībām. Mums ir skaudra vēsture, kas mūs ir veidojusi par cilvēkiem, kas novērtē brīvību, neatkarību un demokrātiju. Mums ir savas tradīcijas, kuras gribas saglabāt. Un iedomājieties – vienā brīdī tas viss kļūst trausls un par to ir jācīnās, kā to jau divus gadus dara Ukrainas tauta.
Pirms gada ar kolēģi Ilzi Pētersoni mērojām tālu ceļu uz pierobežu, Grebņevu, kur satikām brīvprātīgos, kas palīdz no kara bēgošajiem ukraiņiem, tāpat aprunājāmies ar pašiem ukraiņiem, kuru stāsti bija sirdi plosoši. Tobrīd likās, ka šīs šausmas ilgāk vairs nevar vilkties – nu taču beidzot un pavisam drīz visa pasaule sadosies rokās, lai Ukraina būtu brīva. Bet nē… Zeme apmetusi vēl vienu riņķi ap sauli, bet mēs esam turpat, kur bijām.
Un Krievijas agresija nerimstas. 16. februārī pasauli pāršalca sēru vēsts – ieslodzījumā miris Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs… Tā ir ārkārtīgi skumja ziņa, kā arī vēl viens pierādījums, ka Putina režīma ļaunums un nežēlība tikai pieņemas spēkā. Un mums tam ir jāturas pretī!
Mani pārņem lepnums, kad Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis mūsu Latviju min kā piemēru citām valstīm – tieši mēs esam tie, kas saprot, palīdz, atbalsta un ir kopā ar Ukrainas tautu šajos briesmīgajos un netaisnīgajos notikumos.
Mēs, "Mājas Viesa" komanda, nebeidzam un nebeigsim rakstīt par notiekošo Ukrainā, nepārtrauksim aicināt palīdzēt!
Un kļūst nedaudz skumji, ka vienam otram lasītājam Ukrainas mūsu žurnāla lappusēs "ir par daudz"… – par to pārliecinājāmies nesenajās telefonaptaujās.
Taču kurš gan vēl labāk var saprast to, kam ukraiņi šobrīd iet cauri, ja ne mēs – valsts, kas gadiem ilgi cietusi no padomju okupācijas?
Šajā brīdī derētu paskatīties uz sevi no malas – arī mēs, tāpat kā Ukrainas cilvēki, priecātos par katru atbalstošo vārdu un darbību, ja būtu viņu vietā. Atbalstīt nenozīmē tikai ziedot naudu – mēs varam būt līdzās, arī vienkārši daloties ar ierakstiem sociālajos tīklos, nerunāt par nogurumu no kara temata, jo mums nav no kā pagurt!
Virs mums ir brīvas debesis, kara laukā nekrīt ļaudis, nav jābaidās no trauksmes signāliem un jāslēpjas patvertnēs zem zemes.
Mums vienkārši IR jābūt blakus līdz Ukrainas uzvarai! Tas NAV grūti. Un tas nu nekādi NEVAR būt par daudz.
