8 °C
Verbālas cīņas par to, kas ir un kas nav tā saucamie "krievvalodīgie", it īpaši tagad, kad pilnā spēkā iet kampaņa "Atkrievisko Latviju", aktīvi virmo sabiedrībā, novedot pie dažādiem viedokļiem un pārpratumiem, vai nu tīšiem, vai naivi negribētiem.
Kas tad ir šie krievvalodīgie – neskaidra un izplūdusi dažādu tautību, tostarp krievu, masa, kas prot runāt krieviski un kura ir izveidojusies, masveidā brutāli rusificējot praktiski visas PSRS ietilpstošās tautas komunistiskā režīma laikos ar mērķi izveidot utopisku vienotu padomju tautu, kurā visi runās krievu valodā. Utopisko padomju krievvalodīgo tautu izveidot neizdevās, to pārtrauca PSRS sabrukums un tautu nacionālās atbrīvošanās kustības, taču termins "krievvalodīgie" pārdzīvoja ļaunuma impērijas galu, un to diemžēl turpina lietot arī šodien, kas ir totāls anahronisms.
Šis termins ir kā darvas karote medus mucā, kas turpina indēt mūsu prātus un, lai cik tas izklausītos paradoksāli, turpina netieši rusificēt, par ko liecina vēl arvien nelikvidētie sabiedriskie mediji krievu valodā. Tāpēc
uzskatu, ka termins "krievvalodīgie" ir jāizņem no saziņas aprites un mums jārunā par krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem, kazahiem un tā tālāk, nevis par kaut kādiem mistiskiem krievvalodīgajiem.
Diemžēl terminu "krievvalodīgie" aizstāv arī manis cienīts žurnālists Bens Latkovskis, iespējams, neapzinoties vai arī atsakoties pieņemt šī termina toksisko dabu.
Ar visu cieņu pret publicistu Benu Latkovski, man īsti nav saprotams viņa raksta "Kas tie tādi krievvalodīgie, un kāpēc pret tiem karo Liāna Langa?" (portālā "nra.lv" 23.10.23.) patiesais mērķis. Piemēram, autors apgalvo, ka "tāds termins kā "krievvalodīgie" nebija padomju propagandas leksikonā un tā nav arī putinisma propagandā". Atliek ieklikšķināt "Google", lai pārliecinātos, ka Vladimirs Putins šo jēdzienu izmanto. Piemēram, 2021. gada 23. decembra TASS paziņojumā viņš tiek citēts – "Путин: русских и русскоязычных на Украине выдавливают с их исторических территорий." (Putins: krievus un krievvalodīgos Ukrainā izspiež no viņu vēsturiskajām teritorijām.)
Šā gada 1. septembrī cits Latvijā pieejai slēgtais izdevums (tādēļ tīmeklī man redzams vien virsraksts) "gazeta.ru" publicē rakstu ar nosaukumu "Путин дал старт строительству русскоязычных школ в Киргизии". (Putins devis startu krievvalodīgo skolu būvniecībai Kirgizstānā.)
2008. gada 17. jūnijā krievijas* premjers Vladimirs Putins krievu preses konferencē apsolīja: "Правительство обещает оказывать всяческую поддержку русскоязычной прессе, заявил премьер Путин на Х Всемирном конгрессе русской прессы в Москве." (Valdība sola sniegt visu veidu atbalstu krievvalodīgai presei.)
Savā uzrunā viņš apliecina rusifikācijas un krievvalodības uzturēšanas nozīmību visās valstīs, kur atrodas krievu kopienas.
Spriežot pēc "periodika.lv" atrodamajām preses publikācijām, šo terminu, ko Latvijā sāk aktīvi izmantot 1989. gadā un ko uzsvērti lieto arī Vladimirs Putins, izmanto gan "Radio Svoboda" – "Не все за Путина. Русскоязычные Германии против пропаганды Кремля" (Visi nav par Putinu. Vācijas krievvalodīgie pret Kremļa propagandu), gan, piemēram, mūsu "Delfi" krievu versijā – "Россия нравится, Путин – не очень. Сколько русскоязычных латвийцев считают, что их должен защищать Кремль?" (Krievija patīk. Putins – ne pārāk. Cik daudzi krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka viņus ir jāaizstāv Kremlim?)
Padomju propagandas leksikonā šis termins patiešām nebija sastopams tā iemesla dēļ, ka internacionālās impērijas PSRS acīs "krievvalodīgi" bija visi bez izņēmuma, jo krievu valoda bija kopīgā saziņas valoda impērijā, to uzspieda un mācīja visās padomju impērijas skolās, ar to rusificēja, tā tika pozicionēta kā visdiženākā valoda, kas, protams, bagātina un iedvesmo mazo provinces tautiņu valodas un, bez šaubām, arī latviešu "hutorjaņinu" valodu, vedot visus līksmā un laimīgā kopkorī drīza komunisma triumfa virzienā.
Pēc PSRS sabrukuma krievijai bija nozīmīgi paturēt savu lingvistisko varu bijušajās kolonijās, arī Latvijā, ieviešot un aktīvi uzturot terminu "krievvalodīgie".
Toksiskā termina "krievvalodīgie" parādīšanos tālaika Latvijas presē nervozi apspriež inteliģences un darbaļaužu pārstāvji. "[Amorfais termins]… apvainojis tik daudz cilvēku – "krievvalodīgie". Nevienā vārdnīcā… nebija sastopams. Neesam nekādi "krievvalodīgie", bet gan krievi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji, poļi, tatāri u.c. mazākumtautību pārstāvji. Katram savas parašas… un valoda," 1989. g. laikrakstam "Rīgas Balss" atrakstījusi kāda L. Markova.
Vēstulē Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem ar laikraksta "Literatūra un Māksla" starpniecību "Veidot Latviju stipru un cienījamu" dzejnieks Knuts Skujenieks 1989. gadā raksta: "Pirms izvērtēt Latvijas PSR Valodu likuma projektu, gribētu nedaudz pakavēties pie kāda Latvijā (un faktiski visā Savienībā) neatrisināta jautājuma nacionālo attiecību kompleksā. Tas ir jautājums par Latvijas iedzīvotāju etnisko definīciju. Ir būtiski nepieciešams precizēt, kas dotajā kontekstā uzskatāms par nāciju, tautu, tautību, nacionālo grupu. lespējams, zinātniskajā literatūrā šie jēdzieni ir daudzmaz izstrādāti, taču ikdienas praksē mēs jaucam starpnāciju attiecības ar starpnacionālajām, socioloģiski ekonomiskam terminam "migrants" vai lingvistiskam terminam "krievvalodīgs" ("русскоязычныe") dodam būtībā etnisku saturu, lietojam jēdzienu "minoritāte" bez konkrēto samēru uzrādīšanas."
Knutam Skujeniekam bija pilnīga taisnība gan par etniskā satura piešķiršanu terminam "krievvalodīgie", zem šī nosaukuma mērķtiecīgi apvienojot krieviski runājošus (padomju impērijas pārkrievotos) gruzīnus, armēņus, baškīrus, kazahus, čuvašus un citu tautību pārstāvjus, gan arī par "konkrēto samēru uzrādīšanu" – jo arī šodien, sakot "Latvijas krievvalodīgie", mēs nezinām, cik viņu vidū ir krievu, cik citu tautību pārstāvju.
Šādi notiek manipulācija krievijas un tās "tautiešu politikas" interesēs, mākslīgi palielinot krievijai mentāli un lingvistiski piederīgo skaitu,
kurus krievija varētu nākt un aizsargāt, kā to izdarīja – tieši ar šādu ieganstu –, iebrūkot Doneckas un Luhanskas apgabalos. Ar šādu motivāciju – denacificēt Ukrainu, padarot to viscaur "krievvalodīgu", – šobrīd krievija izvērtusi genocidālu karu Ukrainā, kas ilgst jau vairāk nekā pusotru gadu.
Tas tikai pierāda, ka jēdziens "krievvalodīgie" ir bīstams krievijas izmantotais ilgtermiņa darbības pakļaušanas, kontroles, manipulācijas un rusifikācijas ierocis. Jo valoda ir vara. Kura valoda valstī vai kādā teritorijā skan – tam pieder vara. Jo valoda ir ikvienas valsts robeža. Kā saka ukraiņi – Мова це кордон!
Šo jēdzienu bīstamību un nepieciešamību pārtraukt tos lietot publiskajā telpā uzsver arī Eiropas Tiesas tiesnese Ineta Ziemele: "Mēs nedrīkstam vispār teikt "krieviski runājošie" vai "minoritāte". Šis termins ir Krievijas Federācijas naratīva termins, kuru mēs paši turpinām lietot, un tas ir bīstami. Ja mēs turpināsim tādā veidā šo terminu lietot… Protams, Eiropa arī to lieto, jo Krievijas Federācija 25 gadus to ir propagandējusi. Mums ir jāsaprot, par ko runājam, kas ir patiesas Latvijas vajadzības.
Tas, ka 25 gadus neesam izveidojuši vienotu demokrātisku sarunas telpu vienotā valsts valodā, ir realitāte, un tā ir liela bīstamība Latvijai."
Tādēļ krievijas ieviestā toksiskā termina "krievvalodīgie" izskaušana no Latvijas publiskās telpas tiks nešaubīgi turpināta līdz galīgai uzvarai. Mums noteikti nav vajadzīgi tādi termini un jēdzieni, kas mūs vistiešākajā veidā apdraud. Mēs nevēlamies pie sevis karu!
krievija* – savā tekstā valsts nosaukumu apzināti rakstu ar mazo burtu, solidarizējoties ar Ukrainu.
