"Tas viss ir Jānis Streičs, kas paliks ar mums." Mūžībā devies Jānis Streičs

Limuzīns Jāņu nakts krāsā" iekļauta Latvijas Kultūras kanonā. Par filmu "Cilvēka bērns" Streičs saņēma galveno balvu Sanremo Starptautiskajā autorfilmu festivālā un Vatikāna prēmiju "Beato Angelico Eiropai". Viņš bija pirmais no Latvijas, kam piešķirts šāds pagodinājums. Viņš trīs reizes saņēma balvu "Lielais Kristaps" par labāko gada filmu, kā arī saņēma šo balvu par mūža ieguldījumu.

Jānis Streičs dzimis 1936. gada 26. septembrī Latgalē, bērnību pavadīja Kurzemē, Sabiles tuvumā, taču 1941. gada janvārī ģimene atgriezās Preiļu pagastā. Pēc Rēzeknes pedagoģiskās skolas un trīs gadu karadienesta Voroņežas apgabalā viņš iestājās Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļā, kuru absolvēja 1963. gadā. Kopš tā paša gada Rīgas kinostudija kļuva par viņa pastāvīgo darba vietu, kur strādāja līdz 1991. gadam.

Jānis Streičs bija arī sabiedrisks darbinieks. 1986. gadā ar runu PSRS Kinematogrāfistu savienības kongresā Maskavā viņš veicināja pirmās demokrātiskās vēlēšanas radošajās savienībās. Viņš bija arī Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. 1998. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Aizvadītos gadus Streičs dzīvoja Lietuvā, Veisieju pilsētā, kur turpināja gleznot un veicināja latviešu un lietuviešu mākslinieku sadarbību. Viņš bija Preiļu, Rēzeknes un Veisieju Goda pilsonis.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sociālajos medijos raksta, ka viņš skumst kopā ar režisora piederīgajiem un visiem viņa talanta cienītājiem: ""Teātris", "Limuzīns Jāņu nakts krāsās", "Cilvēkbērns". Tas viss ir Jānis Streičs, kas paliks ar mums."

Kā liecina informācija Nacionālajā kino centra tīmekļvietnē, arī šogad, atzīmējot Streiča 90. jubileju, Latvijas kinovidē plānoti dažādi godināšanas pasākumi, un tuvākais no tiem bija jau iepriekš ieplānots – 1997. gada spēlfilmas "Likteņdzirnas" seanss kinoteātrī "Splendid Palace" 11. martā, kinolektorijā "Tas, ko tu nedrīksti nezināt".

Jānis Streičs šogad rudenī būtu svinējis 90 gadu jubileju.

Foto: Valdis Ilzēns/"Latvijas Avīzes" arhīvs / Latvijas Mediji

Pirms desmit gadiem, pirms Jāņa Streiča 80. dzimšanas dienas, žurnāliste Vita Krauja intervēja viņu. Publicējam intervijas, kas publicēta "Latvijas Avīzē" 2016. gada 26. septembrī, fragmentus.

Jūsu filmas raksturo latviskums un tāda īpaša dzīves patiesuma garša. Tā īpaši meklēta, priekšā pateikusi intuīcija vai tur ir kāds cits noslēpums?

J. Streičs: To tikai Dievs zina. Tāpat kā to, kāpēc sanācis tā, ka mans dzīves ceļš ir vijies cauri visiem Latvijas novadiem. Kā dziesmā: "Daugav’s abas malas mūžam nesadalās." Esmu piedzimis Latgalē, runāt un staigāt sācis Kurzemē, ar Piebalgu mani saista literatūra un draudzība ar Paulu Putniņu... Un katram novadam sanācis pa filmai: "Cilvēka bērns" Latgalei, "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" Vidzemei, "Likteņdzirnas" Kurzemei, bet traģiskās un drūmās "Svešās kaislības" Zemgalei. Rīga mani kopš bērnības vilināja ar teātriem. Tāpēc šī mīlestība ir iemiesota filmā "Teātris". Tur Anglija ir tikai spēle, kurā piedalās to gadu Latvijas teātru zieds. Aktieri bija ar mieru pasmieties par savām vājībām.

Vai es pats tā kārtoju savu likteni, ka tieši tā ir gājis? Nē taču! Kādreiz notiek brīnumainas lietas, ko var nosaukt par providenci. Un tas ar mani ir dažbrīd gadījies.

Citkārt filmas varoni tu meklē caur simtiem kilometru un tūkstošiem pretendentu, bet, piemēram, "Cilvēka bērnā" pats pirmais puika atnāk tas īstais. Protams, tad to nezinājām, turpinājām meklējumus Ludzā, Preiļos, Daugavpilī. Bet galu galā palikām pie Andrīša Rudzinska. [..]

Ja no vairāk nekā trīsdesmit filmu klāsta jums būtu jānosauc trīs, par kurām esat pateicīgs liktenim?

Tad no jau minētajām: "Teātris", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" un "Cilvēka bērns". Tālāk nāktu "Mans draugs nenopietns cilvēks", "Likteņdzirnas", "Svešās kaislības" un "Aizaugušā grāvī viegli krist", kur viss no dzīves ņemts, ar aktieriem izspēlēts vesels laikmets. Reiz režisors Leonīds Leimanis teica, ka režisors visā savā mūžā var uzņemt septiņas filmas. Tā pa īstam. Cik tad man tur sanāca?

Kā jums pašam šķiet, kur slēpjas "Limuzīna" pievilcība, ka filmu televīzijā rāda un tauta skatās vai katros Jāņos?

"Limuzīna" popularitāte jau patiesībā nav mans, bet nācijas nopelns. 

Latvieši ierauga sevi gluži kā spoguli un redz, ka pie visiem trūkumiem mums nav iemesla mocīties ar mazvērtības kompleksiem, jo pie zināmiem grēciņiem mēs tomēr esam viena jauka tauta, kuras ētikas saknes ir dziļas un spēka pilnas. Īsta literatūras pērle ir Māras Svīres stāsts, pēc kura veidots filmas scenārijs. Tur jau viss iekodēts, no turienes visa latviskā dzīvošana. Kad dzirdu uzslavas, jūtos neērti, ka tās tiek adresētas man. Tāpēc, jo tālāk skrien laiks, jo lielāka pateicība man jāsaka viņai. [..]

Bet es vairs nealkstu pēc filmas. Varbūt man paveicies tādēļ, ka neliku visu uz vienas kārts, nekad neesmu teicis, ka bez kino nevaru dzīvot. Es dzīvē pieprotu arī daudz ko citu. Taču kino mani ievirzīja liktenis, un es tam esmu ļāvies... Bet varbūt man vajadzēja vairāk rakstīt? Varbūt kā filmā "Teātris" saka Rodžers varbūt man vajadzēja kļūt par garīdznieku? Daudzi patiešām teikuši, es būtu labs mācītājs... Man allaž trūkst laika pabeigt vismaz jau iesāktās grāmatas. Jo kas tad uzrakstīs par mūsu kino censoņiem, par manu Preiļu novadu, jo to, ko zinu es, nezina neviens. Tas mani aicina vairāk nekā kino.