26. februāris vēsturē un senās avīzēs. "Diplomātiskā" kokaīna lieta

1926. gada 26. februārī. Pirms 100 gadiem Rīgā Apgabaltiesa aiz slēgtām durvīm skatīja skandalozu kokaīna kontrabandas lietu, kurā lielākā apsūdzēto daļa bija Latvijas Ārlietu ministrijas (ĀM) darbinieki, turklāt narkotiku kontrabandu īstenoja ar diplomātiskā pasta palīdzību.

Bija runa par 26 kastītēm Vācijas farmācijas uzņēmumā "Merck" medicīniskiem mērķiem izgatavota kokaīna 22 kilogramu kopsvarā, ko iegādājās Vācijā, caur Latvijas konsulātu Dancigā (tagad Gdaņska Polijā) diplomātiskajā pastā pārsūtīja uz Rīgu, un pēc tam tādā pašā "diplomātiskā" veidā atpakaļ uz Rietumeiropu, uz Parīzi. Presei sniegtajā informācijā bija teikts, ka pie atbildības sauc 39 gadus veco Kārli Kukševicu no Tukuma apriņķa Dzirciema pagasta, 23 gadus veco rīdzinieku Hariju Hartmani un 30 gadus veco liepājnieku Rūdolfu Matisonu. Ceturto grupas dalībnieku – Jāni Sniedzi–Sniedzīti – tiesāja aizmuguriski, jo viņš nekur nebija atrodams, kā vēlāk izrādījās, aizbēdzis uz PSRS. Tomēr avīžnieki zināja, ka tukumnieks Kukševics ir Latvijas konsuls Dancigā, bet Hartmanis un Matisons ĀM ierēdņi. Aizbēgušais Sniedze–Sniedzītis bija padomju Baltijas – Krievijas Tirdzniecības bankas pārstāvis. Izmeklēšanā noskaidroja, ka konsuls Kukševics "aiz mantkārīgām tieksmēm" nodevis konsulāta zīmogu ierēdnim Matisonam, kurš pēc vienošanās ar pārējiem uz Rīgu transportējamo kokaīnu noformēja kā diplomātisko pastu. Rīgā attiecīgos zīmogus kontrabandas paslēpšanai "pretēji saviem dienesta pienākumiem" lika un narkotikas diplomātiskajā bagāžā pārvadāja Hartmanis. Tiesa lēma, ka Kukševicam piespriežams trīs gadu ieslodzījums, Hartmanim pusotrs, bet Matisonam pusgads. Pēdējo atbrīvoja pret drošības naudu. Laikā, kad pastrādāja noziegumu, Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Francijā bija Miķelis Valters. Viņš arī veica sākotnējās darbinieku noklaušināšanas, uz kurām vēlāk balstījās izmeklētāji. Principiālais Valters neuzskatīja "diplomātiskā kokaīna" lietu par atklātu. Viņaprāt, pavedieni stiepās augstāk ĀM aparātā un tiesā bija nonākuši vien izpildītāji.

Shēmā iejauktais Jānis Sniedze–Sniedzītis patvēruma vietā PSRS iedzīvojās jaunās nepatikšanās. Kā Latvijas pilsonis pēc pārbēgšanas viņš drīz nonāca čekas uzmanības lokā kā "spiegs" un tika apcietināts. Kad 1927. gada janvārī starp Latviju un PSRS notika kārtējā apcietināto padomju spiegu apmaiņa pret lielinieku valstī aiz dažādiem sadomātiem iemesliem aizturētajiem Latvijas pilsoņiem, apmaināmo grupā iekļāva arī ķīlnieku Sniedzi–Sniedzīti. Latvijas policija viņu gan nesteidzās apcietināt un tiesas priekšā sauca tikai 1927. gada jūnijā, taču bez nopietnām juridiskām sekām. Šo personāžu arī vēlāk apvija veikla afērista slava. 1936. gada sākumā Sniedzi–Sniedzīti apsūdzēja par naudas piesavināšanos un uz vairākiem mēnešiem atkal ievietoja Centrālcietumā, bet tas viņam netraucēja arī pēc tam darboties kā tirgotājam.

"Latvis", 1926. gada 26. februārī

Lokomotīvu apkurināšana ar kūdru. Dzelzceļu mašīnu direkcija ievedusi izmēģināšanai uz lokomotīvēm kūdras apkurināšanu. Kūdru piegādā no Slokas purva (mežu departamenta rīkojums) un no Daugavpils Sausā purva (cietumvaldes). Lai gan pirmā nav pietiekoši labi briketēta, bet otrā ir slikti izžāvēta (mitrums ap 40–48 procenti), mēģinājumi līdz šim ir devuši pilnīgi apmierinošus rezultātus. Bez vietējiem un preču vilcieniem šinīs dienās no Rīgas uz Daugavpili noveda šodien pirmo pasažieru vilcienu ar tīru kūdras apkurināšanu, pie kam kūdras pielietošana nekādu kustības apgrūtinājumu neizsauca.